[Jaunākais][Arhivētais][Draugi][Par sevi]
| Augusts 22., 2007 | |
|---|---|
| 17:54 [Link] |     Atklāšu vienu no iemesliem kāpēc es izvēlējos studēt vēsturi: Stāvot muzejā pie atjaunotajiem 11gs. tērpiem un rotām, brīnījos. Redzēju karaļu cienīgu skaistumu, bet 50 gadus tautai tika stāstīts par dzīvi nožēlojamās būdiņās, par savstarpēju ķildošanos un melošanu. Tad es brīnījos par dūšigajiem karotājiem vikingiem, kas spēja pakļaut vai visas eiropas piekrastes un lielos Krievzemes upju ceļus, kamēr mūsu tēvutēvu zemi vikingiem nācās apiet ar līkumu. Bet atkal tautai tika stāstīts par neorganizētām ciltīm, kas allaž kādam maksājuši pakļautības meslus. Es brīnījos par ieroču un rotu bagatību, ko mūsu senči lika kapos savējiem, viņsaulē aizejot. Par milzīgo sudraba daudzumu kāds bija apgrozībā baltu un igauņu zemēs. Bet ilgi tika stāstīts, par ļaudīm, kas kuģiem parādoties drūzmējušies krastmalā un priecājušies par pogām un rozīnēm. Kas nezinājuši nedz skaitļus, nedz rakstus, nedz kādas mērvienības. Tika stāstīts par māņu tēlu godāšanu un sīkstu tumsību, kas valdījusi mūsu senču galvās un dvēselēs. Bet tagad es esmu lasījis mūsdienu zinātnieku esejas par visu seno tautu tūkstošgadīgām zināšanām, par smalko indras tīklu, kas nesaraujami saista un vieno it visu šajā pasaulē. Un es atkal brīnījos par mūsu tautasdziemu ''tumsonīgo'' ģenialitāti: Pilna Māras istabiņa Sīku mazu šupulīšu Kad es vienu pašūpoju Visi līdzi kustējās Tad es sapratu, ka esmu baudījis vien nožēlojomas drupatas no citu klāta galda un dzirdējis vien vāras atbalsis no viņu nevērīgajām sarunām. Es turpināju pētīt un meklēt, līdz sāku atcerēties...Es gribu pats savas dzīres, kurās par māti un tēvu, par asinsradiem cauri paaudzēm runā, kā pieklājas. Cienīdami un apbrīnodami. Mūzika: Iļģi- Aiz upītes meitas dzied |