virus

Ja mans logs būtu vien manam noskaņojumam sekojošs skrīnseiveris, tad es tagad caur to redzētu ļoti miglainu un krēslas pilnu rītu.

Go outside. They say stars are falling tonight :)

Everybody in the large, barely lit room were dancing. Except me. And her. We stood a bit apart in the very middle of the dancing crowd. It seemed like everything in the whole world but us was moving along the warm, peaceful music. We looked at each other for quite a while. Never glancing away. So I finally said, smiling slightly - shall we dance or let everybody else have all the fun?

Šī filma noteikti ir detektīvtrillera klasika. Vismaz es viņu par tādu tagad uzskatīšu. Labi nostrādāts scenārijs un aktieriem nav kur piesieties. Vēl viens piemērs, ka lai uztaisītu labu (un komerciāli veiksmīgu) filmu, nevajag 100+ miljonus dolāru. Budžets 6 miljoni, ieņēmumi 22 miljoni.
Un vispār, vai teicu, ka rekomendēju?

"The greatest trick the devil ever pulled was convincing the world he did not exist."

Un vakar noskatījos Lolas skrējienu. Tā savukārt ir filma, kas izceļas ar jauku stilu un konceptu. There are good movies after all.

A friend in need's a friend indeed,
A friend with weed is better;
A friend with breasts and all the rest,
A friend who's dressed in leather.

A friend in need's a friend indeed,
A friend who'll tease is better;
Our thoughts compressed which makes us blessed,
And makes for stormy weather.

A friend in need's a friend indeed,
My Japanese is better;
And when she's pressed she will undress,
And then she's boxing clever.

A friend in need's a friend indeed,
A friend who bleeds is better;
My friend confessed she passed the test,
And we will never sever.

Un es salaboju jauko citātu.
Tolerance without limit is negligence.

In the wartime, they used to say, that
once - it is an accident,
twice - it is a coincidence,
but if it happens for the third time -
it is an enemy action.

Sen atpakaļ rakstīju par galīgi sašautu prezidenta miesasargu, kas pirms nāves pamanījās nogalināt uzbrucēju, tā paveicot filmu cienīgu "nereālistisku" stafu.
Šoreiz kkas nedaudz cits.
2. pasaules kara laikā mazai pilsētiņai Krievijā uzbruka vācu tanki. Cīņā par pilsētu 3 tanki kaujas laikā iznīcināja 43 vācu tankus un noturēja pilsētu. Krievu pusē zaudējumu nebija. Izklausās pēc galīgi salkanām hollywood happy ending.
http://en.wikipedia.org/wiki/KV-1#Combat_history

Pamodos 2h vēlāk kā vajadzēja.
Ierados nodarbībā 1h 10 min vēlāk kā vajadzēja.
Darbu pabeidzu laikā. :D

To es saucu par iedzīšanu.

Man ir viedoklis. Nesen bija atgadījums - autobusa šoferis veda pamatskolas klasi mājās no ekskursijas, atrodoties tādā kondīcijā, ka knapi kājās varēja nostāvēt. Bērniem un/vai skolotājai (versijas atšķiras) radās aizdomas par šofera skaidrības pakāpi, autobuss tika apturēts un sasaukti bērnu vecāki. Atbrauca policija, konstātēja pāris reizes lielāku dzēruma pakāpi par atļauto. Sods? Administratīvais. Varbūt pēc tam vēl 15 diennaktis labākajā gadījumā iedeva.
Tikko izlasīju, ka Rīgā ierosinātas 9 krimināllietas par grafiti taisīšanu. Tas nozīmē, ka, visticamāk, 9 jaunieši ar talantu vizuālajās mākslās tiks pie sodāmības. Nē, nu gan jau ka cietums šamiem nedraud, bet krietnas problēmas sodāmības dēļ turpmākajā dzīvē gan.
Un tagad par samērīgumu. Šoferis par 30 bērnu dzīvību tiešu apdraudēšanu dabūja šķirties no pārdesmit latiem un tiesībām. Jo nekas jau nenotika. Savukārt 9 talantīgi jaunieši administratīvā soda vietā sēdēs uz apsūdzēto sola tiesas zālē.
Točkas izsvēpēt nevaram, tādēļ tvarstam māju apzīmētājus. Forši.

Hopes are like drugs - they get you high only to hit you painfully with abstinence later. And after the first dose all you want is to have some more.
So if you're smart you won't take up hopes unless you have a lifetime supply of them.
But since when people are rational? :D

Šodien visai nekaunīgi krāpos kolokvijā. Un pēc tam ar to lepojos. Pie velna, es uzrakstīju viņu, piekāst, ka tās nebija manas zināšanas. Kad pasaulei sāks rūpēt pareizais ceļš, es labošos. Varbūt.
Dažreiz arī vieglākā ceļa iešana ir sava veida pārbaudījums.
--------
Tas, ka tu skrien, nenozīmē, ka tu visur būsi pirmais. Tu kaut ko palaidīsi garām un kaut ko pazaudēsi. Kaut vai tāpēc, ka nav iespējams skriet visos virzienos vienlaikus.
Un tā katru dienu mēs izdaram neskaitāmi daudz izvēļu. Un lielāko daļu no viņām izdaram aiz inerces un pieraduma. Un katrai no šīm izvēlēm ir sekas.

Teorētiskā fizika ir dzejas ultimatīvā forma.

Your guns stop shooting
The last mag is gone
There should still be hope
But there is none

Up till now,
Pride was your sin
Now there is just
An ironic grin

You pull your knife,
You don't stand still
Because there are many
Left to be killed

Pain shoots through you
And wrath follows
You just want them pay
Much more today

Chill creeps up your spine
And all gets dark
This life of mine
I hope it left a mark

Browsing inspiring and exotic deviantart galleries and listening "300" soundtrack is an out of world expierence.

Pūlis kultivē krāpniekus un lētu triku rādītājus, sākot no TV evaņģēlistiem, ekstrasensiem un dziedniekiem un beidzot ar 7 labo gadu sološajiem politiķiem.
Nesavtību, pašaizliedzību un godīgumu kultivē tik vien kā mākslinieki un filosofi.
Izņēmumi, kas apstiprina likumsakarību.

Men are haunted by the vastness of eternity. And so we ask ourselves: will our actions echo across the centuries? Will strangers hear our names long after we are gone, and wonder who we were... how bravely we fought... how fiercely we loved?

Man kkā šķiet, ka pirmās Latvijas brīvvalsts laikā, par spīti vispārējai labklājībai, cilvēki nekļuva apātiski pret visu pārējo, visu, kas nav taustāms. Bija aizrautība, jaunības maksimālisms valsts mērogā, jo vai gan būtu bijis iespējams uzcelt Latvijas lauksaimniecību, elektroniku un pat lidmašīnas pasaules mērogos tikai tādēļ, ka tā "virsvadībai vajag"? Ļoti, ļoti šaubos. Neticu vienkārši. Nezinu, vai tas bija Ulmanis, vai tas bija sapņa piepildīšanās skurbums, bet, šķiet, bija lielāka ticība saviem spēkiem, kopējiem spēkiem, kā tas ir tagad. Latvijai bija zinātne, bija sports, bija rūpniecība, bija kultūra, un visur kkā pamanījāmies pārspēt pārējo cerības, sākot ar pašu valsts dibināšanu, kas man vēl aizvien šķiet diezgan brīnumaina.
Tad nāca padomju laiki un visas cerības kkur pačibēja. Aktīvo pretošanos apspieda, brīvības vairs nebija. Palika vien pasīvā pretošanās - vnk nedarīšana, kas ar laiku pārtapa parastā slinkumā. Jo nebija nekādas jēgas censties. Strādājam tik, lai neaizsūtītu uz Sibīriju. Alga tik un tā būs. Protams, bija izņēmumi. 60. gados Rīgas basketbolisti pieveica ASV izlasi. Bet pasaule to nedzirdēja, neredzēja. Jo tagad Latvija bija vnk nemanāma daļa no "draudzīgo tautu saimes".
Esmu dzimis padomju laiku pašās beigās. Mana pirmā atmiņa ir Baltijas ceļš. Es zinu, ko nozīmē juku laiki, bet man nav īstas nojēgas par padomju laikiem. Tādēļ jo dīvaināk ir izmaldīties ārpus Rīgas centra, ārpus dzīvajām ielām. Vai tie būtu vasarnīcu ciematiņi, pusgadsimtu vecas organikas laboratorijas vai institūtu ēdināšanas iestādes, pārņem sajūta, ka esi atmests atpakaļ laikā. Šajās vietās gandrīz nekas nav mainījies kopš padomju laiku beigām. Neskaitot jaunpienācējus, arī cilvēki nav mainījušies, nav mainījusies viņu attieksme pret dzīvi kā tādu. Tā pati nesteidzība, tā pati nevēlēšanās izdarīt ne kripatu vairāk, ja par to papildus nemaksā.
Bet nu jau vairāk kā 15 gadus dzīvojam brīvā valstī. Sākumā teicām - kaut pastalās, bet brīvi. Protams, tā neviens vairs nedomā, bet neesamu jau arī gluži pastalās. Esam Eiropā, cenšamies panākt to vispārējo cenu līmeni, īpašumu cenu un jauno automobiļu skaitā jau esam panākuši, ja ne apsteiguši. Valsts ir stabila, vien ik pa laikam baida ar ekonomikas pārkaršanu. Bankās varam dabūt lētus kredītus da jebkam. Varam atļauties smuku mašīnu, labu dzīvokli, par apģērbšanos un paēšanu nerunājot. Kapitālisms ir jauki iemācījis domāt pašiem par sevi. Valdības priekšgalā sēž cilvēks, kas varētu mācīt pārējiem, kā ignorēt pārējos un uzbaroties uz tautas rēķina (arī tiešā nozīmē). Laiki ir mainījušies, vismaz virspusēji. Paņēmieni ir mainījušies, bet attieksme nav mainījusies. Ja man ir labi, nafig kko vairāk darīt?
Un atzīšos, šī attieksme mani izteikti tracina. Pat augstskolā nevienam nesaka, lai pacenšas izdarīt vairāk. Un tā skaitās Latvijas nākotnes kalve. Gluži otrādi, ja nepieciešams, pavelk uz augšu noslinkojušā atzīmes, lai tas neizkristu. Un piesaka, lai tikai necenšamies izdarīt vairāk kā vajadzētu, lai necenšamies izdarīt kaut ko, kas tiešām prasītu pārlieku garīgu piepūli, vai vairāk iemaņas. Un ko mēs šādi kaldinam? Vēl vienu patērētāju paaudzi?
Mēs taču spējām izdarīt brīnumus, kādēļ neturpināt tādā garā? Kādēļ pārmaiņas pēc neieguldīt kādā pasākumā, kas neatnesīs gluži augļus rīt, bet atnesīs piectik aizparīt?
Gribam būt uz tehnoloģijām balstīta valsts, bet skolā eksaktās zinātnes māca tā, ka skolēni laimīgi, ka izbrauc, par kkādām zināšanu ieguvi nerunājot. Gribam radīt pasaules mēroga tehnoloģijas, bet Latvijas labākajiem jaunajiem zinātniekiem ir pašiem jāmeklē tie tūkstoši, par ko aizbraukt uz pasaules olimpiādēm. Par laimi līdz šim ir atradušies privāti sponori, kas piemeta iztrūkstošo naudu. PRIVĀTI SPONSORI. Nē, es jau, protams, saprotu valsts vadītājus, jo "viena lieta ir ko mēs sakām, un otra, ko varam izdarīt". Kalvīša kungs, atdodiet pusi savas algas uz vienu gadu, un paskatīsimies, ko es "nevarēšu" ar to izdarīt izglītības un zinātnes lauciņā.
Dāmas un kungi, šī ir jauna pasaule. Strauja, un nežēlīga pasaule, kurā vājie tiek pasviesti malā un stiprie dabū laupījumu. Un šī jaunā pasaule par mums ir aizmirsusi. Un mēs turpināsim būt aizmirsti, turpināsim būt ES satelītvalsts, ja neko nedarīsim. Vai arī mēs varam beidzot sākt domāt, kā atgādināt pasaulei, ko šī mazā, sīkstā tauta iespēj. Un vēl labāk, mēs varētu sākt ko darīt lietas labā.

Dziļā rudens iestāšanās pazīme - saule ir pietiekami zemu virs horizonta agrā pēcpusdienā, lai iespīdētu dziļi manā rīgas istabā.

Forget about pride
When choosing your side
Forget the laws you abide
Let affection be your guide

Be careful though
With how far you go
For the ones you
Care about so

You've gone to far
When you ask - what for
Then, duty or not
You should go no more