es apēdu kaut ko un nezinu, vai tas vairs ir ēdams, nezinu, vai tas ir garšīgs, nezinu, vai man gribas ēst.

man nav vairs savas gribas, es rīkojos tikai tā, lai neviens neko nejautātu. es pat nerīkojos. es klanos. visiem paklanos un atvainojos par to, ka esmu un traucēju.

3 dienas laika, lai izlemtu palikt vēl uz 3 gadiem.

tikko uzcepām - tiem kam patīk padolbīties

tad kad es pirmo reizi pirms gadiem braucu arī nevarēju saprast - vajag vai nē. tā pat staigāju pie cilvēkiem, prasīju padomu. patiesībā, jau mani pārliecināja tas viens vācu vēsturnieks-avantūrists, ar ko kopā spēlējām teātri - viņš teica: brauc, nu un, ka tiec tepat labā skolā - bet par ko tad tu stāstīsi, ja nekur nekustēsies - par skolu? citi teica, ka nevajag gan. i.baušķinieks vilka deguna skaņā: nebrauc uz japānu, nebrauc uz japānu..