nu jā, izrādās no slimības viss tas jūtīgums. es jau atceros, ka, kad ostā iebraucām, visiem autobusiem degvielas saodu, tāpat arī tvaikoņiem - jau tad vajadzēja atskārst, ka velk uz skādi. galva gāja riņķī, bet es vēl pēc inerces skrēju pa tuneli meklēt pain-killeru. līdz autobusa atiešanai 10 min, virszemē neizturamā izplūdes gāžu smaka, karsts, nelabi, prasu informācijā - kur te drug store? - 3. tunelis pa kreisi. tad vēl atpakaļ un pēc ūdens. bet pasaule pilna ar tvanu.

bet epizodiski viss sliktums pāriet, tikai kreiso roku kā lauztu spārniņu gribas vilkt sev klāt.

es jau baigi ilgi te sēžu tā un nekas nenotiek.