seezhu sveshaa hostelii. man ir uzpleests celis un zila acs. vairs neieshu laukaa no tranziita zonas. shkiet.

ne tikai izskatos un jūtos, bet es patiešām esmu idiote: neesmu paņēmusi līdzi štepseļa pluginu no 110 uz 220. un kamerai baterija beidzās jau pēc trešā klikšķa. un es varēju braukt vien tālāk, noslēpusies aiz saulesbriļļu lēcām, un sērīgi skatīties caur maršrutkas logu uz lielisku kadru desmitiem, kurus tā arī nebūs lemts iemūžināt. šodien bija ļoti skaista rītausma.

rīta kafijas malks uz mirkli iesprūda rīklē - izrādās viņš ir vietējā sāra džesika pārkere.

mans brālis bērnībā mīlēja taisīt smagas konstruktora mašīnas un no visa spēka triekt ar tām man pa kājām. tipa - nu, lūdzu, kāpēc tu ar mani nespēlējies? noķer mašīnu! - un protams es to reaktīvo dzelzs gabalu noķert nevarēju.
20 gadus vēlāk, tobiš pirms 20 minūtēm, brālis apsēdās manā istabā pie galda. es pusguļus zvilnēju gultā ar trohevazīna kārtu pie zilās acs. mēs runājām visādas veikalu lietas, un viņš nedaudz nervozi dzenāja pa galdu manu ar pulti vadāmo toyotu. - eu, kā tev liekas, vai viņa ar ieskrējienu aizleks līdz gultai? - bija pēdējais, ko es dzirdēju, pirms toyota ietriecās man tieši sejā.

katru reizi, kad garām pabrauc tramvajs, man liekas, ka ir zemestrīce.

man ir melnā kaste.