friends
« previous entry | next entry »
Aug. 18th, 2009 | 03:07 am
mood: contemplative
music: Alanis Morissette - Ironic
" varu tikai pateikt, ka maldīšanās ir bīstams process, un izeju parasti
cilvēks saveim spēkiem nespēj atrast. tas nav nekas noteikts, pieredze.
runājot par draugiem, šis process ir mazliet sarezgītāks, jo no sākuma ir jāizprot atšķirība starp "draugiem" un "paziņām". pat iespēja kopā izklaidēties, vai daudz ko pastāstīt nepārvieto cilvekus no kategorijas paziņa uz skapi īsts draugs. lai arī kā cilvēki būtu pieraduši visus ko labi pazīst saukt par draugiem. Par draugiem kļūst tad, kam tam visam plusā jūs spējat kopā reāli ilgi sadzīvot, pastavēt, risināt problēmas, eksistēt kopēji.
problēma ir tada, ka iespējams pat ļoti labās "paziņas", ja īstenībā tās tomēr nav "draugi", varbūt spēs uzklausīt mūsu problēmas, kādreiz pat kko palīdzet, bet tas šos civlēkus ātri iztukšo. Viņiem apnīk klasuīties, nav īšti vēlme iedziļinaties un palīdzet. Kamēr ar kategoriju "Draugi" enerģijas plūsma ir vienāda - cik atdod tik saņem.
Tas ko teicu - gribi lielisku draugu, no sākuma pats par tādu kļūsti.
bet zinot tavu raksturu, tas nav viegli. bet ja kāds cenšas palīdzet , tu atbildi - no rīta pārlasi. nu labi, viss skaidrs, neko vairāk navajag. "
mazliet smieklīgi dadz pēdējā laikā sanācis par to runāt. igaunijas vai svētceļojuma vai vienkārši 2dienu ķīmijtīrīšanas un savāddziedāšanas tiesas namā iespaidā.
draudzība..
laikam tas arī ir viss ko esmu spējīga par šo tēmu pateikt.
īstenībā viņa esot tikpat garšīga kā šokolāde, lai gan šokolādei es ticu vairāk. :) šokolāde ir pastāvīgāka vērtība, nepieļauj kļūdu tā uzskatot par draudzību. tas nav pieradums. Tu nevari uzskatīt kādu par savu draugu (ka viņš tevi tā novērtē) tikai tādēļ, ka jūs tādi esat bijuši. Otram nav pienākums tevi par tādu uzskatīt, jo draudzībai nav jābūt atrunātai un stabilai, jo stabili neesam mēs. mēs esam nestabila matērija - maināmies, un draugiem nav nekāda pienākuma manīties līdzi vai spiest sevi ar kko samierināties. Parasti gan viņi to dara. Protams līdz robežai, parasti gan īšti draugi šo robežu, lai nebūtu viņai jāpārkāpj pāri aizstumj tik tāli, ka redzot, ka nekas nemainās cilvēkā, nonakot tik tālu, kāpj pāri robežai ar sāpēm, bet bez ticības vairs atgriezties robežas otrā pusē. Turpretī mums vienmēr būtu pienākums rīkoties otrādi no savas pozīcijas, uzskatīt, ka kāds ir mūsu draugs.
ārviņs tev nepieder, pārmetumi par to kā kāds cilvēks neatbilst taviem draudzības principiem tikai to nogalinās, draudzībā nav jāpakļaujas, tajā ir tikai jāpilveidojas, jāuzticas. Tas ir grūtākais - izprast, saprast un pieņemt to, ka ir jāatveras, citreiz iesākumā, tas ir sarežģīti, jo mēs nekad neesam droši, kā cilvēks to uztvers un vai maz vēlas to dzirdēt, bet tas reizē ir arī pats skaistākais draudzībā. Cilvēks pārkāpj pāri savām robežām, iemācoties izlaist daļu no sevis ārā, mācoties aizvākt drošības dzeloņdrātes un laižot cilvēku savā dzīvē, tas nav viegls treniņs, īpaši rēķinoties, cik reizes mums pastāv risks, ka kāds šīs dzeloņdrātis iemīs iekšā dvēselē, bet draudzību jūt, un ikviens, kas reiz ir aizvācis malā dzeloņdratis, mūrus, parkāpis pāri sienai, lai attaiot durvis tur ielaistu kādu, negaidot no viņa neko pretī, redz, ka otram tas rūp, tad vinš redz, ka caur atklāšanos viņš kā caur durvīm spēj ienākt tavā pasaulā, tur kopā iedzert ar tevi dvēseles tēju. Dzirdot uzticēšanās stāstu, kas ir mūsu pārdzīvojumi, bailes, sāpes, sapņi un sagrautās ilūzijas, cilvēks to pieņem ar pazemību un pateicību, kā apliecinājumu, ka viņs ir cienīgs tavas uzticības, ka viņs ir novērtēts, lai drīkstetu iekāpt tavā pasaulē, un šādam cilvēkam rūp mūsu pasaule, dārzs aiz mūra, tikai tad, kad mēs viņu tur esam ielaiduši viņš var palīdzēt to izravēt, aplaistīt, uzlabot, sniedzot bagātības no sava pieredzes dārza Kamēr mēs šo cilvēku tur neesam ielaiduši viņam nav tadas iespējas tur būt, palīdzēt, redzēt nodarītos kaitejums un sniegt mums padomu kā ar noteiktiem kukaiņiem cīnīties. Uzticēšanas ir abpusējas durvis, tikai laižot kādu iekšā savā pasaulē, viņš mums atvērs savu, un kopā būs iespēja izveidot savus dārzus skaistākus.
Mūsu dzīvē var ienākt kāds civleks, kurš izdaiļo visu mūsu dārzu, kurš pat varbūt ar mums kopā iestāda kādu puķi, krūmu vai koku, bet uzticams dārznieks blakus sētā, kurš pats mācās audzējot, cīnās savā dzīvē, dārzā, izaug, tāpat dzīves laikā vienmēr noderēs, lai mačītu mūs kā ar parādījusiem dvēseles grauzējiem cīnīties, kā pārmetumiem lamatas izlikt, palīdzēs ar padomu, vai, ja kādreiz būs enpieciešams būs tur aŗī, lai nāktu talkā izravēt no nezālēm.
Bet tā ir sadarbība.
Atceries, lai iegūtu īpašu draugu, tev no sākuma pašam par tādu jākļūst.
Un ko tur padarīt ar to, ka parasti gaidām no otra pirmos gājienus. Ir jāmācās un jākāpj sev pāri, tas ir jebkuru attiecību pamatā.
Divvirzienu sadarbība, tu nevari gaidīt no otra, lai tas kļūst apr manu draugu, nelaižot viņu pa durvīm, un tu nevari sagaidīt neko, jo viss ko spēj ir tikai staigāt pa durvīm vienā maršutā, ja viss ko esi spējīgs runāt ir tikai otra dzīve, kurš viņs tevi ielaidis, aizslēdzot savējo, vai vēl sliktāk, ja viss ko spēj ir dzīvot tikai savā pasaulē, ja paskaties, ka viss ko esi spējīgs runāt ir tavas problēmas, ja satiekoties otrs cilvēks kārtējo reizi dzirdēs tavu dzīvi, viņs saprot, ka tā nav nekāda pārkāpšana pāri sev, lai ielaistu viņu savā pasaulē, bet savu emociju izlikšana, neintresējoties par otru, tad iespējasm druags to pieļaus kādu laiku vai ilgās, bet tas ir kā nomesti akmeņi zemē, kopējā attiecību dārzā, katrā šādā satikšanās reizē, un nav tad ko brīnīties, ka cilvēks sevi sak nocietināt ar akmeņu segumu un ka noasfaltētā dārzā skaistas puķes nesagaidīsi. tad tikai veinā brīdī varbūt pamanīsi, ka cilvēks, pat ja viņam atcerēsies kko pajautat par viņa dzīvi, vairs īsti nespēs vairs būt spējīgs tev atbildēt.
Tāpēc laikam sarežģītas draudzības vienmēr šķitušas vērtīgas, tas prasa kaut ko no tevis, lai tu spētu uzticēties, bet ar draudžību ir tāpat kā ar citām ticības lietam un mīlestību, jo vairāk būsi gatavs dot, jo vairāk saņemsi pretī...
runājot par draugiem, šis process ir mazliet sarezgītāks, jo no sākuma ir jāizprot atšķirība starp "draugiem" un "paziņām". pat iespēja kopā izklaidēties, vai daudz ko pastāstīt nepārvieto cilvekus no kategorijas paziņa uz skapi īsts draugs. lai arī kā cilvēki būtu pieraduši visus ko labi pazīst saukt par draugiem. Par draugiem kļūst tad, kam tam visam plusā jūs spējat kopā reāli ilgi sadzīvot, pastavēt, risināt problēmas, eksistēt kopēji.
problēma ir tada, ka iespējams pat ļoti labās "paziņas", ja īstenībā tās tomēr nav "draugi", varbūt spēs uzklausīt mūsu problēmas, kādreiz pat kko palīdzet, bet tas šos civlēkus ātri iztukšo. Viņiem apnīk klasuīties, nav īšti vēlme iedziļinaties un palīdzet. Kamēr ar kategoriju "Draugi" enerģijas plūsma ir vienāda - cik atdod tik saņem.
Tas ko teicu - gribi lielisku draugu, no sākuma pats par tādu kļūsti.
bet zinot tavu raksturu, tas nav viegli. bet ja kāds cenšas palīdzet , tu atbildi - no rīta pārlasi. nu labi, viss skaidrs, neko vairāk navajag. "
mazliet smieklīgi dadz pēdējā laikā sanācis par to runāt. igaunijas vai svētceļojuma vai vienkārši 2dienu ķīmijtīrīšanas un savāddziedāšanas tiesas namā iespaidā.
draudzība..
laikam tas arī ir viss ko esmu spējīga par šo tēmu pateikt.
īstenībā viņa esot tikpat garšīga kā šokolāde, lai gan šokolādei es ticu vairāk. :) šokolāde ir pastāvīgāka vērtība, nepieļauj kļūdu tā uzskatot par draudzību. tas nav pieradums. Tu nevari uzskatīt kādu par savu draugu (ka viņš tevi tā novērtē) tikai tādēļ, ka jūs tādi esat bijuši. Otram nav pienākums tevi par tādu uzskatīt, jo draudzībai nav jābūt atrunātai un stabilai, jo stabili neesam mēs. mēs esam nestabila matērija - maināmies, un draugiem nav nekāda pienākuma manīties līdzi vai spiest sevi ar kko samierināties. Parasti gan viņi to dara. Protams līdz robežai, parasti gan īšti draugi šo robežu, lai nebūtu viņai jāpārkāpj pāri aizstumj tik tāli, ka redzot, ka nekas nemainās cilvēkā, nonakot tik tālu, kāpj pāri robežai ar sāpēm, bet bez ticības vairs atgriezties robežas otrā pusē. Turpretī mums vienmēr būtu pienākums rīkoties otrādi no savas pozīcijas, uzskatīt, ka kāds ir mūsu draugs.
- Tātad - mums nav jāuztver draudzība kā nemainīga matērija, jo paši tādi nespējam būt
- - tā ir jāveido - mums no pašiem savas puse. pastavīgi. visu laiku.
- bez tiesībam Tiesā pieprasīt kāda draudzību, pat ja uzskatam, ka mūsu pusē ir tādi pierādījumi, kā otram sniegtā palīdzība, kopā ziedotais laiks, atmiņas vai kas.
ārviņs tev nepieder, pārmetumi par to kā kāds cilvēks neatbilst taviem draudzības principiem tikai to nogalinās, draudzībā nav jāpakļaujas, tajā ir tikai jāpilveidojas, jāuzticas. Tas ir grūtākais - izprast, saprast un pieņemt to, ka ir jāatveras, citreiz iesākumā, tas ir sarežģīti, jo mēs nekad neesam droši, kā cilvēks to uztvers un vai maz vēlas to dzirdēt, bet tas reizē ir arī pats skaistākais draudzībā. Cilvēks pārkāpj pāri savām robežām, iemācoties izlaist daļu no sevis ārā, mācoties aizvākt drošības dzeloņdrātes un laižot cilvēku savā dzīvē, tas nav viegls treniņs, īpaši rēķinoties, cik reizes mums pastāv risks, ka kāds šīs dzeloņdrātis iemīs iekšā dvēselē, bet draudzību jūt, un ikviens, kas reiz ir aizvācis malā dzeloņdratis, mūrus, parkāpis pāri sienai, lai attaiot durvis tur ielaistu kādu, negaidot no viņa neko pretī, redz, ka otram tas rūp, tad vinš redz, ka caur atklāšanos viņš kā caur durvīm spēj ienākt tavā pasaulā, tur kopā iedzert ar tevi dvēseles tēju. Dzirdot uzticēšanās stāstu, kas ir mūsu pārdzīvojumi, bailes, sāpes, sapņi un sagrautās ilūzijas, cilvēks to pieņem ar pazemību un pateicību, kā apliecinājumu, ka viņs ir cienīgs tavas uzticības, ka viņs ir novērtēts, lai drīkstetu iekāpt tavā pasaulē, un šādam cilvēkam rūp mūsu pasaule, dārzs aiz mūra, tikai tad, kad mēs viņu tur esam ielaiduši viņš var palīdzēt to izravēt, aplaistīt, uzlabot, sniedzot bagātības no sava pieredzes dārza Kamēr mēs šo cilvēku tur neesam ielaiduši viņam nav tadas iespējas tur būt, palīdzēt, redzēt nodarītos kaitejums un sniegt mums padomu kā ar noteiktiem kukaiņiem cīnīties. Uzticēšanas ir abpusējas durvis, tikai laižot kādu iekšā savā pasaulē, viņš mums atvērs savu, un kopā būs iespēja izveidot savus dārzus skaistākus.
Mūsu dzīvē var ienākt kāds civleks, kurš izdaiļo visu mūsu dārzu, kurš pat varbūt ar mums kopā iestāda kādu puķi, krūmu vai koku, bet uzticams dārznieks blakus sētā, kurš pats mācās audzējot, cīnās savā dzīvē, dārzā, izaug, tāpat dzīves laikā vienmēr noderēs, lai mačītu mūs kā ar parādījusiem dvēseles grauzējiem cīnīties, kā pārmetumiem lamatas izlikt, palīdzēs ar padomu, vai, ja kādreiz būs enpieciešams būs tur aŗī, lai nāktu talkā izravēt no nezālēm.
Bet tā ir sadarbība.
Atceries, lai iegūtu īpašu draugu, tev no sākuma pašam par tādu jākļūst.
Un ko tur padarīt ar to, ka parasti gaidām no otra pirmos gājienus. Ir jāmācās un jākāpj sev pāri, tas ir jebkuru attiecību pamatā.
Divvirzienu sadarbība, tu nevari gaidīt no otra, lai tas kļūst apr manu draugu, nelaižot viņu pa durvīm, un tu nevari sagaidīt neko, jo viss ko spēj ir tikai staigāt pa durvīm vienā maršutā, ja viss ko esi spējīgs runāt ir tikai otra dzīve, kurš viņs tevi ielaidis, aizslēdzot savējo, vai vēl sliktāk, ja viss ko spēj ir dzīvot tikai savā pasaulē, ja paskaties, ka viss ko esi spējīgs runāt ir tavas problēmas, ja satiekoties otrs cilvēks kārtējo reizi dzirdēs tavu dzīvi, viņs saprot, ka tā nav nekāda pārkāpšana pāri sev, lai ielaistu viņu savā pasaulē, bet savu emociju izlikšana, neintresējoties par otru, tad iespējasm druags to pieļaus kādu laiku vai ilgās, bet tas ir kā nomesti akmeņi zemē, kopējā attiecību dārzā, katrā šādā satikšanās reizē, un nav tad ko brīnīties, ka cilvēks sevi sak nocietināt ar akmeņu segumu un ka noasfaltētā dārzā skaistas puķes nesagaidīsi. tad tikai veinā brīdī varbūt pamanīsi, ka cilvēks, pat ja viņam atcerēsies kko pajautat par viņa dzīvi, vairs īsti nespēs vairs būt spējīgs tev atbildēt.
Tāpēc laikam sarežģītas draudzības vienmēr šķitušas vērtīgas, tas prasa kaut ko no tevis, lai tu spētu uzticēties, bet ar draudžību ir tāpat kā ar citām ticības lietam un mīlestību, jo vairāk būsi gatavs dot, jo vairāk saņemsi pretī...
(no subject)
from: duujuukeer
date: Aug. 18th, 2009 - 12:55 pm
Link
Bet tad ātri vien sāku domāt, vai katrs cilvēks, kas mums dzīvē ir dots, tiešām nav Dieva dāvana? Vai maz man ir jebkādas tiesības nedabīgi bojāt ko tādu, kas man brīnumainā kārtā ir dots un daudz ko devis?
Laikam jau, ka nav tādas tiesības..
Reply | Thread
(no subject)
from: vilka
date: Aug. 20th, 2009 - 12:37 am
Link
bet atceries, ka tik pat proporcionāli cilvēkam ir tiesības to pēc tam nožēlot, tiesības kko pazaudēt, tiesības saprast, ka esi kko palaidis. bet ir tiesības arī tā domāt un maldīties, kamēr izrādās, ka ta varbūt tiešām ir labāk. tas jau ir tas brīnums - tu nekad nevari zināt, tu vari tikai rītkoties.
Reply | Parent