..to domu galvā es notvēru.. - December 21st, 2008

"..laikam redzot, mūsprāt, īpašu personību, kuru vērtējam augsti, cilvēkam ir tieksme vēlēt, lai liktenis tam ir labvēlīgs, lai dzīlvē ceļojot vienmēr pietiek spēka, un lai sapņi vienmēr ir tik spožās krāsās, ka nebūtu iespējas tos pazaudēt, un reizē tie izkrāsotu viņu ikdienu..
Man tā liekas, tāpēc jau par to cilvēku-draugu,kas mums tā ir līdzīgi/svarīgi, likteni ceram, ka izdosies. cīņās nenogurs, bet augs."

Vispār man jau bija jāraksta viņam, (Ziemassvētku tradīcijvēstule?) .. Nekas, vismaz atbildēju, vismaz, paldies Dievam, viss pateikts un miers.
Labi, sakārtotības sajūtu sevī varētu līdz 24 noturēt..

Piecelties pie Alises, nepamodināt, piesavināties kladi, pildspalvu un džemperi. Aiziet uz rekolekcijām pie māsām.. "..svētīgi ir tie, kas raud, jo viņi tiks iepriecināti", jeb "Tas kurš neprot skumt, neprot arī priecāties.."

intresantas domas par to, ka

• viena emociju slimība ir izslēgts prāts,
• no otras puses manupilējam ar savām emocijām - jo spontānās emocijās zaudējam līdzsvaru /mūsdienīgi ir nepatiesas emocijas - rādam nevis to, kas ir, bet kas nav/ (3. svētība sargā mūsu tiesību uz emocijām, pat negatīvām.)
• vai mēs bieži nemierinam, ka viss būs labi, jo pašiem ir bail no tām sāpēm - bēgam par to nerunājot?
• Kad cilvēks neriskē zaudē iespēju pieredzēt brīnumu
  
• Otrs cilvēks ir Dieva rokas mūsu dzīvē, tas ir nepieciešami(cilvēki nemāk pieņemt sāpes bez jebkādas anastēzijas - tā mums ir otrs cilvēks. iepriecinājums? - beigās..)

Žēl, ka tā vairs neatceros, tagad rakstot, bet mēs sakām "..lai notiek Tavs prāts", bet pēc tam regulējam, kādas ciešanas musm būtu labākas.. Jēzu sauc par Emanuēlu - viņš ir ar mums - ne jau tāpēc, ka vnk piedzima Bētlemē, bet tāpēc, ka izgāja visu ar mums.
Nokāpa pašā sākumā jau ellē, kur bijām mēs visi un pieņēma visas emocijas, kādām ejam caur. viņš zin, viņš saprot.

Dzīvojot tikai emocijās mēs iesprūdīsim.
Mums jālūkojas tālāk - tur ir cerība.
Cerības ir mīlestībā.
Un cerība, ka Dieva mīlestība var atdzīvināt dzīvi pat no nāves!
Tikai tad, kad pieņemsim, ka viņš bija tāds piesists un sasists mūsu dēļ un reizē ar mums, kad Jēzus to jau piedzīvoja, vēloties to viņam atdot, tad viņš spēs mūs (kad un kādā veidā nezinu) iepriecināt..

Nebaidīsimies negatīvās emocijas, atzīt, ka ir grūti, tas ir pareizi. Nebūs brīnums, bet būs vieglāk nest..