..to domu galvā es notvēru..

"..laikam redzot, mūsprāt, īpašu personību, kuru vērtējam augsti, cilvēkam ir tieksme vēlēt, lai liktenis tam ir labvēlīgs, lai dzīlvē ceļojot vienmēr pietiek spēka, un lai sapņi vienmēr ir tik spožās krāsās, ka nebūtu iespējas tos pazaudēt, un reizē tie izkrāsotu viņu ikdienu..
Man tā liekas, tāpēc jau par to cilvēku-draugu,kas mums tā ir līdzīgi/svarīgi, likteni ceram, ka izdosies. cīņās nenogurs, bet augs."

Vispār man jau bija jāraksta viņam, (Ziemassvētku tradīcijvēstule?) .. Nekas, vismaz atbildēju, vismaz, paldies Dievam, viss pateikts un miers.
Labi, sakārtotības sajūtu sevī varētu līdz 24 noturēt..