Es te nesen uzzināju, ka lapsas patiesībā nav nemaz tik jauki dzīvnieki, tāpēc "lapsa kūmiņš” ir pilnīgi nepamatoti iedots mīļvārdiņš – vēlreiz pierādot, ka senie latvieši nekā lāgā nezināja par apkārt notiekošo.

Izrādās, lapsas ir ļoooti slinki radījumi. Taču tas nau tas sliktākajs – es zinu vairākus ļoti slinkus, taču nemazāk jaukus cilvēkus. Tiem [jaukajiem cilvēkiem] gan lielākoties nepiemīt nelāgā lapsu īpašība – proti, lapsas ļoti spēcīgi smird. Nujā, šādi lapsas kļuvušas varen viltīgas, jo nejies jautik viegli no slinkuma tikt vaļā.

Piemēram. Lapsām vajag kautkur dzīvot, a alu rakt slinkums. Tad nu lapsa noskata kādu smuku alu. Parasti šādas smukas alas izrok āpši, kas ir visai cienījami radījumi, turklāt čakli un tīrīgi. Varētu cīnīties – proti, sakauties ar āpsi un noskaidrot kurš šajā skaistajā alā ir saimnieks un kurš tarakāns, taču 1) lapsai ir slinkums un 2) āpsis parasti ir stiprāks par lapsu.

Tāpēc lasa dara viltīgāk. Kamēr āpsis nau alā, bet meklē kautkur kautko garšīgu, lapsa ielien svešā alā un pieķēzī kādu stūri. Un pazūd. Āpsis no medībām pārnāk – jūtjau, bajgi smird. Šams nu cenšas kautkā aizkaust to pietaisīto stūri, bet smird jau tikuntā. Āpsis vispār ir ļoti kārtīx dzīvnieciņš, viņš pac kārnās ārpus savas alas, tāpēc pieķēzītajs stūtis vēljovairāk besī. Bet šams padomā – nulabi, moš man tik rādās, a moš pieradīšu. Nākamajā dienā, kamēr āpsis medībās, lapsa atkal klāt un atkal pieķēza āpsim alu.. Nu lieki piebilst, āpsim vēlvairāk dusmas, taču vainīgo lāgā nevar atrast.. Nutāiet, kamēr visi āpša alas stūri pietaisīti un āpsis izdomā, ka šādā smirdoņā nau dzīves un iet rakt seu jaunu alu. Protams, lapsa tūlīt ieņem pamesto teritoriju un turpina slinkot. Majta būtībā. Uzurpators. Ekspluatators.