(palasīju šo)

Atsauca atmiņā bērnības braukšanu sēnēs.

Mēs ar brāli gan parasti ar sēņošanu tā.. īpaši neaizrāvāmies. Izdauzījāmies, izklaigājāmies, izkāvāmies, izspēlējāmies pa mežu vairāk. Aceros – atradām kādu mazu strautiņu, tur varēja stundām pavadīt – taisot dambjus, rokot strautam jaunas gultnes – vienvārdsakot nodarbojoties ar elementāro inženieriju un ainavu arhitektūru :)

Vienreiz brālis izraka ozoliņu – nutādu, žagariņu vairākā koku. Žagariņu ar trīs lapiņām. Izraka ar domuka vedīs mājās un stādīs dārzā.

Visi klātesošie pieaugušie ņēmās viņam stāstītka kociņam pa ceļam saknītes izkaltīs, nomirs vobšem.  Brālis iespītējās.

Visuceļu mājup žagariņa saknes turēja mutē – tātakš neizkaltīs. Saknes loģiskika neizkalta, koku iestādīja.

Tagad pagājuši vairāk kā 20 gadi, ozols izaudzis līdz jumta korei, stumbru knapi abām plauxtām var aptvert :))