|
|
|
Janvāris 20., 2011
13:28
Man ir viena draudzene, kura ļoti pārdzīvo savu single statusu.
Cik vien atceros, viņa vienmēr ir bazūnējusi, ka savā mūžā nekad nav bijusi viena. Pēc drausmīgām attiecībām, kurās viņu burtiski gadiem izmantoja – viņa uzturēja to vīrieti ar viņa vājībām un atkarībām (viņš nestrādāja & spēlēja), pati tika milzīgos parādos.. Vobšem pirms diviem gadiem viņa saņēmās un to veci pameta, un uzreiz metās brīnišķīgajā randiņu pasaulē. Uzreiz!
Iepazīšanās portāli n’stuff.
Un iemīlējās. Tā smuki, head over heels. Bet pēc pusgada ar rozēm, nopūtām un svecēm tā mīla pajuka, jo viņas iekāres objekts izrādījās ļoti traumēts (un es nepārspīlēju - traumēts tāpēc, ka atraitnis, kurš joprojām sēroja pēc savas pirms 4 gadiem mirušās sievas; tā pamatīgi..) Vobšem sirds salauzta, jo konkurēt ar sievieti, kuras nav, bet kura joprojām ir centrālā persona vīrieša dzīvē, nav iespējams.
Un tad viņa atkal metās brīnišķīgajā randiņu pasaulē. Uzreiz!
Tagad ir pagājis gads, un šite pa vidu ir bijuši pāris.. viens tāds nenopietns, ar ko ir foršs sekss. Cits pavisam nopietns, ar ko tik slikts sekss, ka bezmazvai jāraud, cik stulbi. Un pa vidu randiņi ar visādiem jocīgajiem, ko tikai internetā var atrast.
Bet ir tāda lieta, ka šitai manai draudzenei ir 35 gadi, tūlīt būs 36. Un nāk virsū izmisums. Jo gribas ģimeni. Un bērnus. Un bail nokavēt. Un ir brīdis, kad katras attālas radu tantes vai-tad-nav-laiks-pie-vīra-ko reāli griež sirdī.
Bet stāsts, kā jau saprotat, nav par viņu, bet gan mani.
Pēdējā laikā, kad ar viņu tiekos, es jūtos neērti. Un bišku vainīga. Ka esmu iemīlējusies. Ka mani mīl. Protams, to noteikti iespaido arī man veltītās frāzes: „Nevaru noskatīties uz šito pārlaimīgo seju” untā.
Es viņai ilgi nemaz nestāstīju par šito vīrieti. Atceros, ka tad, kad man ar bijušo sāka lietas jukt un es kādu laiku centos un domāju, ka viss kautkā atrisināsies, viņa man teica, ka mums tāpat būs jāšķiras (nujā, viņa ir tieša un īpaši neslēpj to, ko domā – tas arī ir tas, kas man viņā patīk un kaitina vienlaicīgi).
A tagad.. tagad es viņu satieku, runas agri vai vēlu tāpat noved pie šitā jautājuma, viņai birst asaras (un tā ir zīme, ka izmisums ir liels) un viņa sākt filozofēt, ka vispār jau nekāda vaina nebija ar to spēlmani un izmantotāju – ka vismaz viņa kādam bijusi vajadzīga. Par ko tādu man viņu gribas iepļaukāt, bet taipatlaikā es viņu ļoti labi saprotu un man viņu ir neizsakāmi žēl.
Tad, kad kļūst vēls un es taisos uz mājām, viņa izmet frāzi: „Aknuja, tevi gaida..”
(un es atkal sajūtos vainīga)
|
|
|