|
|
|
Oktobris 22., 2004
12:56 - pieradinātā atzīšanās
Vienvakar atvilkos mājās pirms 11iem, lai kaķis mani nogāztu no kājām, tā nepārprotami demonstrējot akūto bada stāvokli. Nu, cmalkā kaķsauspaika protamska ir, bet tājau acīmredzot nau ēdama. Ja godīgi, es viņa vietā ar neēstu, smird aizdomīgi, turklāt pēc kombikorma.
Izložņājot visus divus plauktiņus un leckapi, skatos savam kaķim acīs un saku – nāni’ garšīgā kaķbērnu slapjpaika.
Nuvot, kā es viņam tā pateicu, tā sakautrējos un (seu par pārsteigumu) ģērbu kurpes un mētlīti – gāju kaķim pēc paikas. Ārā tumš, lija, gāju pa taisno cauri pagalmiem, gar visādiem pakšiem un miskastēm, man bij jādomā, cig bajsi būtu, ja es atrastu kādu cilvēka līķi..
Un baidījos.
Kaķs bij laimīgs.
Es ceru.
Garastāvoklis:: noguris
Mūzika: Don Redman - Chant Of The Weed
|
15:29 - Tieši šitā es teicu jau 3 reiz – nemainot secību:
(pilnīgi nenozīmīgas ievadfrāzes i.e. čaukāteuiet)
Nē, es neesmu niķīga.
Nē, estikaj nogurusi, un man sirdī duras.
Nē, fiziski.
Nē, nevajag man zāles, kasir pret galvas un pakaļas sāpēm.
Nē, man darps.
Nē, man darps.
Nē, vēlu.
Vart nākamnedēļ beigās.
turklāt sircmīļotajam radītājam es sameloju, jo skaidri zinu, ka nākamnedēļ uz dzimteni nebraukšu.
tas nozīmē - es ne tikai esmu pozitīvisma iemiesojums, bet arī patiess pozitīvisma iemiesojums :)
|
|
|
|
|
|
Sviesta Ciba |