Es viņam acīmredzot patīku. Acīmredzot un ausīmdzirdot.

Un viss tikaj tāpē, ka es viņam vienā korporatīvajā pasākumā publiski novilku bixes. Viņš man no komandējumiem taga ved suvenīrus – reka nesen no Romas atdeva kalendāru ar dažādu, Romā atrodamu māxlas darbu fragmentiem. Fragmentos falli. „Tur nav nekāda zemteksta,” viņš man saka, sniedzot dāvaniņu. Un viņš ļoti cenšas, lai vislaik neskatītos uz manām krūtīm. Viņš mēdz ienākt man kabinetā apsveicināties, iekārtoties man pretī un pavadīt stundu, izprašņājot par manu persōnīgo dzīvi un stāstot, cik ļoti viņam ir apnicis būt precētam. Viņam ļoti patīk ar mani runāt par seksu, bet tāpat viņš tajās sarunās sapinas, mulst un sarxt..

Nēnu, naujau būtībā ne vajnas, mantik nepatiktu, ka viņš šito spēli sāktu uztvert nopietni.