| |
[20. Maijs 2024|13:43] |
Vakar noskrēju Rīgas maratonu. Bija silti un pēc tam karsti, tāpēc arī rezultāts ir diez gan vājš. Bet tas, ka tā būs bija skaidrs jau no pirmajiem kilometriem. Skrēju ļoti prātīgi, taupījos (ne tā, kā vienmēr) un gāju savā tempā, bet siltums un svīšana sākās jau no pirmajiem kilometriem. Organizētāji bija parūpējušies par biežiem dzirdināšanas punktiem, kas mazināja kritušo skrējēju skaitu. Kā ziņo, nekādas nopietnas problēmas nevienam skrējējam nebija radušās. Pirmo reizi man nācās palīdzēt vienam kritušajam. Man blakus skrienošais nogāzās. Bija pie samaņas, bet nesaprata vispār neko, arī pateikt neko nevarēja. Izsaucām ātros. Pats pēc tam turpināju skriet. Būšu guvis siltā laika rūdījumu, lai varētu labi noskriet kaut kad rudenī kaut ko citu. Varbūt kādu ārzemju zemes skrējienu. Vēl mazo distanču skrējēji sūdzējās, ka esot bijis par maz dzirdināšanas punktu. Ja man būtu jāskrien tās mazās distances, es vispār nedzertu, bet sapratu, ka lielai daļai tā tomēr ir problēma. Citi gājuši distances laikā uz veikalu pirkt ūdeņus. Lažiņa no organizētāju puses. Visādi citādi normāls skrējiens. Jā, vēl man nebija saprotama tā biežā runāšana angliski (organizatori un izklaidētāji). Vairums skrējēju tomēr bija vietējie, tā luncināšanās un izdabāšana kaut kā derdzas. Un tā katru gadu. Nevienā maratonā ārzemēs es neesmu tādu tizlumu novērojis.
Vēlāk.
Izrādās, ka ierakstīju 2x ierakstu par maratonu. Laikam vecums tāds, vairs neatceros, ko esmu vai ko neesmu rakstījis :) |
|
|
| |
[20. Maijs 2024|14:52] |
|
Pēc skrējiena mājās apēdu saldējumu, kuru biju nopircis jau dažas dienas iepriekš. Biju nopelnījis. Līdz tam centos būt mazāk resns un ēst/dzert mazāk. Biju iegādājies Snickers saldējumu. Nebiju tādu ēdis. Bija tīri labs. Jo uz atlaidi. Ēdot atcerējos mūslaiku pasakas par aizgājušajiem padomju laikiem, kad viss bija labāks, tajā skaitā saldējums - kaut kāds mistiskais plombīrs, kuram līdzīgu nav pat mūsdienās. Pats par sevi padomju plombrīra saldējums ir tāds pats ārzemju produktu pakaļdarinājums, kā gandrīz viss padumjajā savienībā (auto, sadzīves tehnika, mūzika, kino, literatūra, pārtikas produkti u.c.). Ja jau tas plombīrs tajā gumijotajā vafeļu glāzītē ar to uzlipināto papīru bija tik izcils, tad kāpēc gan to nesākt ražot mūsdienās? Izkonkurēs taču visus snikerus, magnumus un rīgas piena kombinātus. Receptes taču nav zudušas, ņem un ražo! Izejvielas arī ir pieejamas. Nez kāpēc gan neviens neražo, laikam negrib kļūt par miljonāriem. Nevarēs ne atkauties no pircējiem. Ne tikai viss savoks būs šokā un autā vienlaikus, bet arī visa plašā pasaule. Tas pats ar visām mistiskajām doktordesām un vēl nezin ko. Bet gan jau neesmu vienīgais, kurš līdz tam ir aizdomājies. Jau gara acīm redzu lielveikalā tās nošņurkušās, viegli iespiestās vafeļu glāzītes ar to apaļo papīreli, kurš jānolaiza un kaut kur jāpielipina. Kur tu esi padomju plombīr?! |
|
|
| |
[20. Maijs 2024|15:49] |
Vēl es tā padomāju, ka, ja padomju laikā būtu kāds pilsonis, kuram būtu pieeja visnošņurkušākajai viena iksa Maximai, tad viņš bez pārspīlējuma būtu viens no svarīgākajiem cilvēkiem visā valstī. Iedomājies, katru dienu brīva pieeja tik plašam produktu klāstam, kāds nebija pieejams visā plašajā padomijā. Alkohols, kafija, gaļa, tualetes papīrs, ziepes, nesapuvuši banāni, kokakola un vēl simtiem citu preču. Katru dienu. Un par vidējā cilvēka ienākumiem tu pat vari atļauties to visu iegādāties. Nerunājot pat par tādiem produktiem, kurus padomju cilvēks vispār nekad nebija redzējis un pat nenojauta par to eksistenci.
Un tomēr padomijā bija labāk, viss bija labāk. Plombīrs, desa un tautu draudzība. |
|
|