| |
[28. Dec 2018|09:35] |
Laikam vienīgā lieta, kas mani uztrauc šajā laikā ir nabaga kurdi, kurus atkal visi pamet un uzmet:
https://www.delfi.lv/news/arzemes/asv-pamet-kurdus-par-menbizu-cinai-gatavojas-gan-turki-gan-siriesi.d?id=50698993
Ne tikai tāpēc, ka viņi ir tie, kas visvairāk cīnās ar ļaunajiem Sīrijā, bet arī tāpēc, ka viņi, šķiet, ir vienīgā veselīgā saprāta saliņa šajā visā mežoņu barā. No vienas puses pustrakais turku vadonis, no otras sīriešu vadonis ar urlu baru. Pustraki islāmisti kaut kur vēl pa vidu. Varētu tie kurdi beidzot tikt pie sava pleķīša uz zemes virsas un nodibināt savu valsti. Nezinu es to ģeopolitiku tik labi, bet žēl kurdu, visi viņus apbižo. Aizies amerikāņi un atkal viņus nospiedīs gan urlas & co, gan turki un rezultātā atkal miera reliģijas fanāti sāks celt savu galvu un sāksies viss no sākuma. Kā diez ķīseļa tv atspoguļo kurdus? Kā sliktos teroristus? Draudzēties ar Sīrijas vadoni un kurdiem laikam vienlaikus nesanāks. |
|
|
| |
[28. Dec 2018|10:35] |
Vēl mani šajā laikā tomēr uztrauc, ka tās bērnu mantas sīkajiem radiniekiem maksā tik mežonīgi dārgi. Uzmeta mani leišu Interneta veikals, nācās pirkt krievžīdu lielajā veikalā. Nākošreiz laikam būs laicīgi jāsūta kaut kur no tālākām zemēm. Konstruktorus nopirku, magnētiskos. Nevarēju nenopirkt kaut ko tādu, ko pats būtu gribējis tajā vecumā. Nekas, izaugs par kapeiku gudrāki un varbūt pieminēs mani ar labu vārdu pēc gadiem. Es, piemēram, labi atceros savas bērnības mantas, zinu, cik tas tādam sīcim ir būtiski. Kļūt gudram jau bērnībā ir baigi forši, bet spēlējoties ar kaprolīšiem un sadzīves priekšmetiem tas var neizdoties (nu, vai ar citu radinieku dāvinātajām "parastajām" mantām :) )
Bet vispār es nesaprotu, kā tie sūdi var tik daudz maksāt. Laikam tur ir kaut kādas baigās prasības jāpilda, lai varētu tirgot kaut ko kā bērnu rotaļlietu - lai sīcis neapēd to, vai, ja apēd, tad, lai tas nav neveselīgi, lai lellei-meitenei nav krāniņš u.t.m.l.
Neapmaksāta reklāma:
https://www.magformers.com/ |
|
|
| |
[28. Dec 2018|10:48] |
|
Laikam man ir ļoti satraucoša gada nogale, atcerējos vēl vienu lietu, kas mani mazliet satrauc. Pat divas. Viena ir braukšana no stāva kalna ar distanču slēpēm, jo man bail ietriekties kokā. Otra ir tāda, ka līdz gada beigām trenažieru zālē jāpaceļ maksimālie svari, lai izveidotu atskaites punktu savam (ne)spēkam un gatavotos labam progresa uzrāvienam nākošajā gadā. Abas lietas būs jāizdara līdz gada beigām. |
|
|