| |
[26. Nov 2014|21:14] |
Šis būs ieraksts par dzērieniem un dzeršanu. Sen jau bija laiks vienam tādam.
Liriskais ievads.
Kurš gan nav redzējis holivudisku kino ainu, kurā vīrs labākajos gados atkorķē pudeli (karafi) ar brūnu stipro alkoholisko dzērienu, ieliek apaļajā plakanajā glāzē (tumbler) ledus gabalus, aplej tos ar attiecīgo dzērienu un iemalko. Nevis normāli iekapā kā šņabi, bet iemalko, cenšoties nešķobīt ģīmi un radīt iespaidu, ka iedzertais šķidrums bijis varen gards. Gurķi neuzkož un kōliņu neuzdzer. Šo es līdz šim nebiju varējis saprast, bet, tad es ieraudzīju pakaļu - vietu, no kuras tam visam aug kājas.
Iztirzājums.
Pakaļu es ieraudzīju jūtūbē. Pēc atslēgas vārdiem "Johnnie Walker Red Label". Tas bija dzēriens, kas bija manā īpašumā un gaidīja nākamo tusiņu. Aiz gara laika es to vienkārši iejūtūbēju. Rezultātā uzdūros šim tipiņam:
https://www.youtube.com/watch?v=UNw7muIbQX0
Vīrelis no Internetiem vienkārši un gaumīgi nopēla manu dārgumu. Tomēr viņš atstāja uz mani kompetentu iespaidu, tāpēc turpināju vērot viņa izdarības un ar katru noskatīto video mana ziņkāre tikai vairojās. Rezultāts manam jūtūbes piedzīvojumam bija tāds, ka nākamais tusiņš tika sarīkots ar konceptuālu mērķi testēt viskijus un saprast, vai šo dzērienu ir iespējams dzert kā angļu džentlmeņiem pa mazam malciņam un neviebties aiz riebuma.
Maza atkāpe.
Stiprajam alkoholam ir divas svarīgākās īpašības. Pirmā - nākamajā dienā pēc tā lietošanas nedrīkst sāpēt galva. Otrā - tam ir jābūt iespējami mazāk riebīgam pēc garšas. Vēl ir arī cenas faktors. Pārējais ir mazsvarīgi. Līdz šim biju pieturējies pie uzskata, ka labākais dzēriens ir tāds, kas ir caurspīdīgā krāsā, jo tam ir mazāk lieku piedevu - jo tīrāk, jo labāk. Bet, protams, netiek smādēti arī citi dzeramie, ja nu tiešām situācija to prasa. Stiprais alkohols pēc definīcijas ir riebīgs, tas nelabi ož un garšo vēl nelabāk. Nevajag arī sevi mānīt - alkohols ir domāts tam, lai apreibtu, nevis, lai baudītu tā garšu, tāpēc arī kokteiļi ir tikai muļķīgs pašapmāns un ceļš uz sāpošu galvu nākamajā rītā. Stiprais alkohols ir jādzer tīrā veidā un ja prasās, tad drīkst kaut ko arī uzdzert vai uzkost.
Visā šajā pasaules skatījumā pagaidām galīgi neiederas vīrs no pirmās epizodes ar savu karafi un plakano glāzi un ledu. Bet tā nav mūsu darīšana, lai turpina malkot savu malkojamo, ja viņam tā labpatīk.
Iztirzājuma turpinājums.
Tusiņam tika iepirkti daži gaumīgi viskiji cenu grupā "nedaudz virs vidējā". Tika novākta gaumīga kompānija, pareizās glāzes un cienasts. Tika dota sākuma instruktāža un pasākums varēja sākties. Principā Ralfijs (tas džeks no jūtūbes) pamatlietas jau ir sen izstāstījis, es varētu pastāstīt tikai par saviem un mūsu secinājumiem. Pirmā lieta ir tāda, ka viskijs tomēr ir interesants dzēriens. Un to ir iespējams arī izbaudīt pa maziem malciņiem, smaržot, garšot, vērot. Ļoti interesanti ir tas, ka viskiji viens no otra var būtiski atšķirties. Gan pēc garšas, gan pēc smaržas. Pie tam, ja tiem piepilina nedaudz ūdeni tie var mainīt garšu, nevis vienkārši kļūt vājāki, bet tieši mainīt garšu. Vēl viens secinājums ir tāds, ka ne vienmēr dārgāks ir labāks. Sevišķi, ja vēlies dzērienu dzert jaucot ar kolu. Tad varbūt pat asāks dzēriens nemaz nav slikts, jo tam jauktajā dzērienā būs raksturīgā garša un nebūs jādzer vienkārši "kola ar grādiem". Malkošanai no viskija glāzes gan nederēs kurš katrs dzeramais. Ja līdz šim man šķita, ka Johnnie Walker Red Label ir tīri gaumīgs dzēriens, tad pēc degustācijas bija skaidrs, ka tas der tikai un vienīgi kokteiļiem. Kas arī varbūt nemaz nav slikti. Tomēr vairums viskija pasaulē tiek patērēts ar kolu, nevis, lai izbaudītu tā garšu, bet, lai apreibinātos. Jāteic, ka malkojot viskiju pa maziem malciņiem ir grūti tā krietni piedzerties. Ja grib piedzerties, tad jāņem šotiņu glāzes vai arī jātriec iekšā ar kolu (atkarīgs no katra gaumes). Bet ja tev rokās ir nonācis kāds tiešām gaumīgs viskijs, tad to ir grēks dzert kokteiļos vai no šotiņu glāzēm. Tas ir jāizbauda tīrā veidā. Bez mērķa aizliet mūli. Un nav arī jaizdzer visa pudele viena pasākuma ietvaros. Tas ir to vērts.
Noslēgums.
Esmu nolēmis turpināt izpētīt šo interesanto dzērienu. Bet atgriežoties pie vīra ar karafi, varu teikt, ka joprojām nesaprotu šos tēlus. Glāze viņiem ir nepareiza, dzēriena temperatūra arī. Vienīgais attaisnojums šo tēlu esamībai ir iespējamība, ka viņi mūsu holivudiskajā ainā vienkārši reklamē kaut kādu konkrētu burbona brendu - nereklamēsi taču to aplejot ar kolu. Bez tam šis brūnais šķidrums taču tik skaisti izskatās uzliets uz ledus, ja vēl to iemalko filmas galvenais varonis savā dārgajā kabinetā un gaumīgajā uzvalkā, tad reklāma savu mērķi laikam sasniegs.
Noslēguma noslēgums.
Ieteicamais viskijs:
Bushmills Black Bush (šo var dabūt ar atlaidīti), Bushmills Irish Honey (ja ir vēlme pēc saldāka dzēriena), citas labās markas vēl gaida atklāšanu.
Savukārt Melnais Jack Daniel's kaut kā nelikās samaksātās naudas vērts. |
|
|