| |
[6. Nov 2014|08:59] |
Pēdējā laikā daudz neierakstītu ierakstu.
Par skriešanu, piemēram. Kāpēc skrienam, ko domājam, ko plānojam. Es domāju, ka visvienkāršākais veids pasaulē, kā uzrakstīt grāmatu būtu darīt kā Murakami, vienkārši ņem un raksti to, par ko domā skriešanas laikā. Nekā vienkāršāka nav. Skrienot jau nevar nedomāt. Bet skriešanai ir tāda burvība, ka domāšana ir nedaudz atšķirīga no neskrienošās domāšanas, proti, skrienot, droši vien, visādu prieka hormonu iespaidā, sanāk domāt atšķirīgi, varētu teikt, pozitīvāk. Tur laikam tiešām nostrādā pašradītā ķīmija. No otras puses, skrienot nevar veikt sarežģītas domājamās darbības, proti, vienkāršāk ir domāt emocionālā līmenī, malt pa galvu savas mantras un izdomāt visādas idejas un vienkāršotā veidā nonākt pie secinājumiem, par kuriem esi, iespējams nesekmīgi, smadzeņojis iepriekš, bet veikt kaut kādus sarežģītus aprēķinus vai galvā veidot komplicētas, loģiskas domāšanas struktūras ir nereāli. Vismaz man. To var vienkārši pārbaudīt veicot sarežģītas matemātiskas darbības galvā. Tas, ko varētu veikt rāmi sēžot atpūtas krēslā ar puslitra glāzi sava iemīļotā dzēriena rokā var būt pilnīgi nereāli skrienot.
Svaru cilāšanai gan nav tāda efekta, tur ir jāvāc savs iekšējais sportiskais (vai nesportiskais) niknums katrā piegājienā, katrā atkartojumā, tur arī var skaitīt savas mantras (esmu bagāts, skaists un gudrs utt.), bet neko jēgā jaunu izdomāt nevar, pārāk daudz domāšanas ietver pats vingrošanas process. Beigās pēc treniņa gan attopies, ka esi sevi pozitīvi saķīmiķojis, arī izskaties labāk, dzīve ir jauka un viss ir labi. Bet tas ir tikai līdz brīdim, kamēr dzīve atkal tevi neierauj savā pašcieņu graujošajā realitētē. Un tas parasti notiek visai veikli un ātri.
Bet nē, grāmatu nerakstīšu. Ja nu vienīgi kāds man varētu veikt priekšapmaksu, piemēram, no valsts līdzekļiem, no kāda KKF vai kā tamlīdzīga. Tad gan, jā, tad gan es taisītu Lielo Literatūru. |
|
|