| |
[20. Jan 2014|19:37] |
Šodien nopirku abonementu uz svaru zāli. Šoreiz aizgāju uz citu zāli, jāpamēģina kaut kas jauns, es domāju. Aizgāju un aplauzos. Glaunie tranažieri tikai no malas izskatās forši, patiesībā ir izļurkāti un tizli un virkni lietu, ko varēja izdarīt vecajā, sapelējušajā, smakojošajā zālē ar pagājušā gadu simteņa arhaiskajiem trenažieriem, te nevar izdarīt. Laikam iztērēšu abonementu un iešu atpakaļ uz sapelējušo zāli pie skarbajiem džekiem, skarbā tuc, tuc, pie mūžam salauztās dušas, sapistajiem trenažieriem un paštaisītajām hantelēm. Galva arī šodien sāpēja. Retums. Vispār jūtos vājš, bet pirmais solītis ir sperts, Sīzifa darbs tiek turpināts!
Nē, nu, vispār glaunajā zālē ir pirts un slēdzami skapīši, glīta meitene, kas tirgo abonementus un laikam arī dīdžejo, bet ne jau nu cilvēks uz zāli iet, lai pērtos, vai lūrētu uz kaut kādām vecenēm, arī maku un vērtslietas uz zāli ņemt ir visai stulbi, tādas mantas jāatstāj mājās (lai nenopizģī - lōģiski!). Vārdu sakot, visi plusi nemaz nav plusi, bet mīnusi nemaz nav mīnusi. Kā izrādās. Kā vispār zālē var nebūt zviedru siena? Un boksa maiss? Kur es vispār esmu nonācis... Satiku vēl zālē kolēģi. Nē, gan kolēģi, gan kolēģi (abas dzimtes), it kā ar visu iepriekšminēto nebūtu gana. Bail iedomāties, kas mani sagaida turpmākā mēneša laikā. Lamuvārdu arī nedzirdēju pilnīgi nevienu. Pilnīgi nevienu. Pusotras stundas laikā! Nevienu. Ne jau tā, ka ļoti gribētos, bet nepierasti vienkārši, šķiet, ka tur kaut kas nav pa īstam, ka ļaudis uzliek maskas un dodas pakačāties, tad kad treniņš beidzies, iziet pa zāles durvīm un pirmā lieta, ko izdara - sulīgi nospļaujas un nodod dažus stāvus mātes vārdu. Rīt iešu paskriet. |
|
|