| |
[4. Okt 2013|11:16] |
Vakar otro reizi praksē sastapos ar godīgo eiro ieviesēju savlaicīgo cenu celšanu. Pirmā reize bija mana bankas debetkarte, kuras izmantošanas cena pēkšņi bija pamatīgi paaugstinājusies. Vakar aizgāju pie friziera, viss kā parasti, viss kā vienmēr, tikai cena šoreiz par 0.50 Ls dārgāka. Friziere bikli skaidro, ka viņi tāpat kā visi pārējie uz eiro ieviešanu savlaicīgi palielina cenas, nu - lai sanāk apaļāki cipari eiro.
Skaidrs, ka visi to zin, ka cenas tiek un tiks celtas. Ne visi, ne vienmēr, bet kopumā cenas palielināsies, tas ir fakts. Protams, pakāpenski un laicīgi, tāpēc statistika arī uzrādīs ka "eiro ieviešana nav izraisījusi papildus inflāciju". Smieklīgi vienīgi, ka tiek apgalvots, ka lielākie zaudētāji no eiro ieviešanas būšot bankas, jo tās vairs nevarēšot pelnīt uz valūtas konvertācijām, lai gan domāju, ka daudz nepārspīlēšu, ja teikšu, ka šobrīd viens no Latvijas valsts galvenajiem uzdevumiem ir apkalpot bankas (vai smalkāk izsakoties - "Latvijā ir ļoti spēcīgs banku lobijs"). Bankas arī ir pirmrindnieki - "godīgie eiro ieviesēji" un vienlaikus arī savu pakalpojumu cenu savlaicīgie cēlēji. Un tas viss ir normāli.
Tā pa lielam, mani īpaši nesatrauc cenu celšanās eiro sakarībā, ja vien pati eiro ieviešana dos kādu labumu. Pagaidām, manā skatījumā, zaudējumi ir daudz lielāki, nekā potenciālie ieguvumi. Man arī ļoti nepatīk tas, ka tā diskusijas imitācija, kas ir bijusi t.s. masu medijos ir bijusi par tādām relatīvi mazsvarīgām lietām kā pati valūtas nomaiņa, vai kāda izskatīsies Latvijas eiro monēta, vai cik lielas būs banknotes un monētas un vai cilvēkiem tagad būs jāpērk citi maki. Mazāk tiek runāts, kā šīs izmaiņas ietekmēs valsts ekonomiku un, kas, kāpēc un kādā veidā turpmāk noteiks valsts monetāro politiku (principā jau valsts monetārās politikas nebūs, būs tikai Savienības monetārā politika). Varētu teikt, ka argumentācijā dominē emocionālie, nevis racionālie argumenti. |
|
|