| |
[27. Jan 2011|18:02] |
Šodien izmetu ārā maisu ar drēbēm, somu un divus pārus kurpju. Smieklīgākais, ka mans drēbju skapis to pat, iespējams, lāgā nesajuta. Drīzumā izmetīšu vēl kaut ko. Vispār baigi esmu apaudzis ar krāmiem. Vēl metīšu ārā kaudzi ar grāmatām makulatūras vērtībā. Nu, vai varbūt nodošu makulatūrā. Lai gan tas tomēr ir padārgs pasākums.
Skumjākais šajā stāstā ir tas, ka man reizēm ir žēl mantu, ko esmu izmetis. Šoreiz piemēram izmetu jaku, ko vilku jau vairāk kā 10 gadus gandrīz diendienā. Soma bija vēl vecāka, vēl no tāliem skolas laikiem. Pagājušajā vasarā izmetu vecu vafeļu pannu un pannu-formu sēnīšu cepumiem. Nu, ir tādi foršie sēņu formas cepumi, vecmamma tādus cepa, bet mājās tā panna jau kādus padsmit gadus nebija izmantota. Žēl tomēr. Visvairāk žēl vecā spēļu kompja (zhiliton tipa), ko pie tv slēdz. Arī izmetu. Kopienās aizietu par naudu uz urrā. Šodien satinu mīļi savas vecās mantiņas, ieliku miskastes maisos (divās kārtās), aiznesu līdz konteinerim, domās novēlēju veiksmes saviem maisiem un devos ierakstīt ierakstu. Varbūt tomēr būtu vajadzējis sadedzināt tās mantas, nevar saprast. Vells viņu zina, kas ar tām pēc tam notiek. Zin, drošs paliek drošs.
Kas tas diez ir, tā mīlestība uz krāmiem? Pataloģiska ievirze vai kāds arhaisks vācēja instinkts, kas neļauj ārā izmest gandrīz neko? |
|
|