| |
[19. Maijs 2010|15:41] |
Nesen darba darīšanās sanāca pa telefonu parunāties ar kādu Ukrainas ukraini. Man pilnīgi svešs cilvēks. Saruna arī it kā īsa un lietišķa, par darbu. Kad viss izrunāts, šis man kaut ko pajautā ukrainiski, cik sapratu, prasa man, vai protu ukraiņu valodu. Atbildu krieviski, ka neprotu vis, ka labāk tomēr būtu sazināties krieviski (mūsu saruna notiek krievu valodā). Tad nu šis man sāk stāstīt. Stāsta, ka esot 30 gadus runājis krieviski, tad iemācījies ukraiņu valodu. Saka, "tāpat kā jūs latviski runājiet, tā es arī ukraiņu valodu iemācījos". Šajā vietā man uznāca rēka. Viņš to pateica tā, it kā latviešu valoda būtu kaut kas tāds, ko latviešu cilvēks tā īpaši iemācās un tad ar lepnumu lieto paralēli citām valodām. Vēl tā labsirdīgi un laipni stāstīja par skaisto Ukrainu un aicināja braukt ciemos, stāstīja, cik Ukraina kļūst Eiropeiska un vēlas neatkarību no Krievijas un vēl viskautko.
Interesants tipiņš, es nodomāju, kad saruna bija beigusies. Tas man atsauca atmiņā tos dažus izbraucienus pa bijušajām Padomju republikām, kad pat zinot, ka mēs esam latvieši, vietējie cilvēki prasa, kādā valodā mēs savstarpēji sarunājamies. Kad sakām, ka tā ir latviešu valoda, tad iepleš acis un brīnās. Un tas nav tikai atsevišķs gadījums. Rodas iespaids, ka ir zināma ļaužu grupa bijušajā savienībā, kas laikam domā, ka katram latvietim dzimtā valoda ir krievu un tad neliela daļa latviešu, būdami super-ekstra-ultra-mega-nacionālisti iemācās latviešu valodu un, par spīti visiem, sāk tajā sazināties. Varbūt vienkārši mūsu krievu valodas zināšanas ir tik labas, ka tāds iespaids varētu rasties. Laikam tas jāuztver kā kompliments. |
|
|
