![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}
Es jau jums pirms laiciņa solīju ķinķeklīgus postiņus, ja, šis nu ir viens no tiem, sērijā 'Blondīnes dzīve'.
Šorīt pārnācu mājās ar domu, ka jāpārģērbjas. Un konstatēju, šoreiz pilnīgi bez liekuļošanas, koķetērijas vai flirtēšanas ar savu sievišķo-esse daļu, ka NAV KO VILKT MUGURĀ!! Skapī bija neviens civilizēts T-krekls, kādas 6 vakarkleitas (uz darbu jau tā ka ne..), 5 negludinātas blūzes, 2 saplēstas blūzes un tikai daži tīri džinsi, kurus tādā dienā tak nevar vilkt. Kaudzē samestajos svārkos bija vieni, kas šķitās ņemami. Vispār samulsu un devos inspicēt dažādus mitekļa kaktus un nostūrus, kur dažnedažādos maisos un somās hipotētiski bija jāatrodas pārējai tekstīliju daļai. Izrādījās, ka es no pagājušās vasaras metodiski esmu krāvusi dažādās somās vasarīgos apģērbus, ar domu, ka jānes uz mazgātavu-gludinātavu (man riebjas gludināt, ja, es neprotu, nevaru, negribu!), kā arī, ka man ir vēl 4 mugursomas un 3 rimčikmaisi pilni ar viskautko, kas arī būtu jāsūta pa to pašu ceļu. Sēri nopūtos, apvienoju to visu 3 somās, kuras tikai ar visu iespējamo piepūli izdevās nostiept uz mašīnu, un devos uz Šķīstītavu.
Šķīstītavas Operatore šķelmīgi smaidīja. Un pāršķiroja pienesumu. Mēs kopīgi konstatējām, ka vairākām apģērbu kārtām ir nezināmas izcelsmes traipi. Daži traipi bija zināmas izcelsmes, bet es nebiju gatava atzīties, kas tas ir. Un nekādas paralēles, lūdzu, ar Orālo Kabinetu. Vēl mēs konstatējām, ka arī 2 citas blūzes ir ieplīsušas - plecu vīlēs, kas mani darīja domīgu par maniem airēšanas paradumiem. Vispār es sajutos kā šausmīga šmule un netīrele un nevīža. Kad viss bija pārskatīts un sašķirots 7 kaudzēs, atklājās, ka es nododu sakopšanai sekojošo:
- 16 kilogramus gultas veļas un dvieļus,
- 14 bikses,
- 8 svārkus,
- 16 blūzes vai kreklus,
- 5 kleitas,
- 5 jaciņas/žaketīte,
- 2 vestes/kleitas.
Es neteikšu, kāds bija kopējais rēķins par šo izklaidi. Man pašai no tā cipara ir nelabi.
Vēl man sāp dibens un ir iesnas, jo gluži neplānoti es vakar kļuvu par pasažieri motociklam, kas vidēji uz 130kmh traucās uz Siguldu un atpakaļ, bet man mugurā bija tikai paīsi džinsu svārciņi un balta kokvilnas jacīte. Un ķivere. Vizinoties šādos apstākļos, tu uzzini sekojošo:
- odi, mušas un cita dieva radībiņa, kas mirst, nositoties pret tavām svaigi epilētajām kājām diezgan sāp (however, zilumus neatstāj),
- pie zināma ātruma wind-chill un sānvējš ir interesants pārbaudījums, piemēram, kakla muskulatūrai,
- ķiveres stikliņš aizsvīst, ja brauc lēnāk kā 90kmh,
- to, ka tu kantēsi līdzi vadītājam līkumos, pats vadītājs nav gaidījis, bet tas taču tik acīmredzami un pašsaprotami, vismaz man,
- izvairīties no klanīšanās šurpu turpu pie uzrāvieniem un bremzēšanas ir iespējams, ja atbalstās pret benzīnbāku un seko līdzi spidometra rādījumam un satiksmes apstākļiem. Tas ļoti palīdz nekrist uz nerviem vadītājam sitoties ar ķiveri viņam pret pakausi.
Vot tā. Un tagad es iešu cīkstēties ar saviem dībeļiem, elektropadevēm un siltumtrasi. Jauku visiem dieniņu!
Šorīt pārnācu mājās ar domu, ka jāpārģērbjas. Un konstatēju, šoreiz pilnīgi bez liekuļošanas, koķetērijas vai flirtēšanas ar savu sievišķo-esse daļu, ka NAV KO VILKT MUGURĀ!! Skapī bija neviens civilizēts T-krekls, kādas 6 vakarkleitas (uz darbu jau tā ka ne..), 5 negludinātas blūzes, 2 saplēstas blūzes un tikai daži tīri džinsi, kurus tādā dienā tak nevar vilkt. Kaudzē samestajos svārkos bija vieni, kas šķitās ņemami. Vispār samulsu un devos inspicēt dažādus mitekļa kaktus un nostūrus, kur dažnedažādos maisos un somās hipotētiski bija jāatrodas pārējai tekstīliju daļai. Izrādījās, ka es no pagājušās vasaras metodiski esmu krāvusi dažādās somās vasarīgos apģērbus, ar domu, ka jānes uz mazgātavu-gludinātavu (man riebjas gludināt, ja, es neprotu, nevaru, negribu!), kā arī, ka man ir vēl 4 mugursomas un 3 rimčikmaisi pilni ar viskautko, kas arī būtu jāsūta pa to pašu ceļu. Sēri nopūtos, apvienoju to visu 3 somās, kuras tikai ar visu iespējamo piepūli izdevās nostiept uz mašīnu, un devos uz Šķīstītavu.
Šķīstītavas Operatore šķelmīgi smaidīja. Un pāršķiroja pienesumu. Mēs kopīgi konstatējām, ka vairākām apģērbu kārtām ir nezināmas izcelsmes traipi. Daži traipi bija zināmas izcelsmes, bet es nebiju gatava atzīties, kas tas ir. Un nekādas paralēles, lūdzu, ar Orālo Kabinetu. Vēl mēs konstatējām, ka arī 2 citas blūzes ir ieplīsušas - plecu vīlēs, kas mani darīja domīgu par maniem airēšanas paradumiem. Vispār es sajutos kā šausmīga šmule un netīrele un nevīža. Kad viss bija pārskatīts un sašķirots 7 kaudzēs, atklājās, ka es nododu sakopšanai sekojošo:
- 16 kilogramus gultas veļas un dvieļus,
- 14 bikses,
- 8 svārkus,
- 16 blūzes vai kreklus,
- 5 kleitas,
- 5 jaciņas/žaketīte,
- 2 vestes/kleitas.
Es neteikšu, kāds bija kopējais rēķins par šo izklaidi. Man pašai no tā cipara ir nelabi.
Vēl man sāp dibens un ir iesnas, jo gluži neplānoti es vakar kļuvu par pasažieri motociklam, kas vidēji uz 130kmh traucās uz Siguldu un atpakaļ, bet man mugurā bija tikai paīsi džinsu svārciņi un balta kokvilnas jacīte. Un ķivere. Vizinoties šādos apstākļos, tu uzzini sekojošo:
- odi, mušas un cita dieva radībiņa, kas mirst, nositoties pret tavām svaigi epilētajām kājām diezgan sāp (however, zilumus neatstāj),
- pie zināma ātruma wind-chill un sānvējš ir interesants pārbaudījums, piemēram, kakla muskulatūrai,
- ķiveres stikliņš aizsvīst, ja brauc lēnāk kā 90kmh,
- to, ka tu kantēsi līdzi vadītājam līkumos, pats vadītājs nav gaidījis, bet tas taču tik acīmredzami un pašsaprotami, vismaz man,
- izvairīties no klanīšanās šurpu turpu pie uzrāvieniem un bremzēšanas ir iespējams, ja atbalstās pret benzīnbāku un seko līdzi spidometra rādījumam un satiksmes apstākļiem. Tas ļoti palīdz nekrist uz nerviem vadītājam sitoties ar ķiveri viņam pret pakausi.
Vot tā. Un tagad es iešu cīkstēties ar saviem dībeļiem, elektropadevēm un siltumtrasi. Jauku visiem dieniņu!