Krustvārdu mīkla

Tūristu klubā, kur es nodarbojos ar hobiju, piedalās arī kāds puisis - strādā par feldšeri vienā no neatliekamās palīdzības brigādes mašīnām. Hobija sezonalitātes dēļ mēs tiekamies neregulāri, akurāt vakar bija pirmais encounteris pēc ziemas sasaluma perioda.

Kā viegli nojaust, viņam krājumā ir daudz notikumu, ainiņu iz tās dzīves, par kuru mums vislabāk būtu nezināt. Tas stāstu krājums ir neizsmeļams, to saturs mani nebeidz priecēt, ja vien jums, protams, patīk tāda lasāmviela kā Annual Darwin Awards vai sociālantropologu žurnālu joku sadaļas. Īsāk sakot, melni tie stāstiņi ir, un es neapgrūtināšu jūs ar daudzām detaļām - tomēŗ pēc ziemas perioda kolekcijā ir nācis klāt kas tik izcils, ka nolēmu padalīties.

Izsaukums uz degošu dzīvokli. Ātrie atbrauc reizē ar VUGDu, pēdējie izgāž durvis un atrod degošā gultā saldi dusošu pilsoni. Tādu, kuru mans feldšerdraugs dēvē par alkonautu. Pilsonis tiek nafig izrauts no postažas, notransportēts lejup uz NMP auto un atkačāts. Nācis pie samaņas tiek izprašņāts - kas tad tur tā gadījies?, un VUGDisti izvirza hipotēzi, ka alkonauts aizmidzis smēķēdams un aizpaļījis savas nāras. Uz ko sākas skaļi un vētraini protesti, pilsonis hipotēzi apstrīd sacīdams, lūk, ko: "Kad es gāju gulēt, dīvāns jau dega!!"