Krustvārdu mīkla

October 27th, 2008

Anna Marija Levi

Navigation

October 27th, 2008

Add to Memories Tell A Friend
apmēram 16 reizes šodien iesāku un izmetu dažādus tekstiņus, ko še iepļekstēt, taču visus ne pabeidzu, ne ta īsti izmetu, un labi, ka tā.
Vienīgais sausais atlikums ir tāds, ka pēc sestdienas aktivitātēm man ir atmērcējies un samaitājies labā rādītājpirksta pirkstu nospiedums, kas man rada traucējumu ielogoties savā darbstacijā ar šo pirkstu. 'Fuck you' rādāmais pirksts ir kārtībā visās nozīmēs.

Esse un oktobris - 1: Savāds atgadījums ar minaretu Ļedņicē

Add to Memories Tell A Friend
Bet viens no stāstiem [ar vai bez morāles?], ko šodien gribēju jums paust, un kurš, turklāt, man šķiet gaužām audzinošs un pamācošs, bija šāds. 

Sava nesenā darba ar izklaižu elementiem ceļojumā pa Austrijas un Čehijas nomalēm un centriem, kādā brīvākā brīdī izgadījās iemaldīties Brečlavas nogabalā piļu un citu objektu apskatei. Valtices-Ļedņices novads vispār ir visādu piļu, rotondu un kolonāžu pārbagāts; tur katrai mazai pašvaldībai savs, kā akmens kaklā karājas visāds kultūrvēsturiskais mantojums, kurā grūzt naudu kā caurā lādē. Ko viņi arī godam dara. Taču Ļedņices pils ir bagātināta arī ar milzu siltumnīcu un arī, ja var ticēt visādiem tur bukletiem, lielāko brīvdabas parku Čehijā. Kurā ir visvisādi monumentiņi, pavilioniņi, upju-kanālu sistēma, rotondas, figļi-migļi un ŠIS.

Šodien internetos es esmu uzgrūdusies visvisādiem daudzākiem skaidrojumiem, kā TAS (mošeja un minarets Čehijas laukos, ja nu kādam bija slinkums bildē ielūkoties) tur uzradies un pats galvenais, kāpēc. Tomēr vislabāk man patika fabula, kas bija izklāstīta bukletā, ko man iedeva pie ieejas parkā, proti: aptuveni 1796. gadā tābrīža apgabala pārvaldnieks Lihtenšteinas princis Aloīzs nolēmis uzsaukt vietējiem baznīcu, jo lokālā garīgā vara visvisādīgi esot izvairījusies paši no šāda darbiņa darīšanas. Nekavējoši izcēlušies kvēli strīdi, cik noprotams, gan par reliģisko saturu (jocīgi, bet nu jā, laikam pastāvejuši kaut kādi varianti konfesionāli), gan par arhitekturālo formu, kādā šai celtnei vajadzētu būt ieturētai. Tā nu divus gadus vietējie villojušies, kamēr Aloīzam viss piešķiebies līdz kliņķim, un šis uzsitis dūri galdā un teicis - še, jums nelgas! Jūs nepateicīgie! Saņemiet mošeju ar minaretu!

Un saņēma arī - ne jau šādu tādu, bet gan 68 metrus augstu, un tā bija sava laika visaugstākā musulmaniskā svētnīca pasaulē ārpus musulmaņu apdzīvotām teritorijām. 600 vīru 6 gadus susināja purvu, pārbīdīja gigatonnas zemes, dzina pāļus un visādīgi izpildījās, līdz 1804. gadā tas gatavs gan un stāv tur vēl šobaltdien. Neticat - aizbrauciet, uzkāpjiet. 
Var arī sirsnīgi izsmieties par to kontekstu.

Esse un oktobris - 2: ķirbīši Bystŗicē

Add to Memories Tell A Friend
Citviet Čehijā es ieklīdu Bystřice pod Hostýnem, konkrēti Hostýn ir Church of the Assumption of the Virgin Mary. Tā uzbūvēta apmēram 700m augstā kalnā un ir Morāvijas reģiona lielākā katoļu katedrāle. Pastarp visādām pasmagām pārdomām par tēmu reliģija un Esse, jāpiezīmē, ka nekāda tāda sevišķa tur nebija, i mean, nu tradicionāla un visnotaļ tipiska katoļu vide, taču ar kādu aizkustinošu un mīļi komisku detaļu. Proti, es ieklīdu iekštelpās akurāt brīdī, kad personāls veica telpu sagatavi ikdienas priekšnesumiem, ja tā drīkst izteikties. Un konkrētajā vietā tas nozīmēja visa altāra apjoma apspraudīšanu ar krizantēmām, mārtiņrozēm, un visvisādām citām rudens puķēm. Tai skaitā Jaunava Marija un bērniņš un krusti un viss cits tika bagātīgi apkrauts, kas vismaz man šķita nedaudz pagāniski. Kronis visam bija tad, kad turpat uz altāra tika veidotas arī kompozīcijas no dekoratīvajiem ķirbīšiem, baklažāniem, patisoniem un sazin vēl kādiem visās rudens krāsās zaigojošiem augiem. Un tad jau arī iezvanījās zvani, iedārdējās ērģeles un es kā neticīgais Toms cēlos kājās un muku prom, nevēlēdamies zaimot ar savu klātbūtni.

Esse un oktobris - 3: Bubulis un putnubiedēkļi

Add to Memories Tell A Friend
Nu jau kādas pāris nedēļas es pilnībā atbilstu tam literārajam tēlam, kas pats dvēselē juzdamies cēls un labsirdīgs, akurāt vislaik iekuļas kaut kādos murgainos pārpratumos, meksikāniskas stilistikas drāmās un bābu kašķos un un un un... 

Nē, es protams nestrīdos, ka man ir savāds raksturs un dinamiska personība, un pārmērīgi saasināta realitātes izjūta (es to cenšos kompensēt ar darbību celtniecības žanrā - tas padara cilvēku lēnprātīgu un pieradina pie visvisādīgiem likteņa sitieniem), taču visvisādi pēdējo dienu atklājumi ir tik mulsinoši, ka stipri pārsniedz tās robežas, kuras šķiet komiskas vai uzjautrinošas. 

Man nepatīk staigāt pa muzeju, kur visi priekšmeti apklāti ar noputējušiem deķiem, negribas raut tos nost vienu aiz otra un atrast eksponātus sasistus vai sabojājušos (redzēju, redzēju, kādreiz daži no tiem bijuši gauži pat veselīgi, dekoratīvi un plaukstoši); bet tagad ir akurāt tā, kā šīs spēles 5. līmeņa istabā. Viss košs un aizplīvurots un farmakoloģiski izskaistināts, vilinošs, bet skaidri un gaiši viltots. Un es vicinu savas melnās mazās rociņas, ceļu tās pie acīm, lai izberzētu un ieraudzītu visu visu, kas aiz tā patiesībā atrodas, taču kustības notiek kā palēninātā filmā. Starp rokām un galvu atrodas substance ar drausmīgu, nepārvaramu pretestību; aizkadrā skan saldas sirēnu dziesmas un es lēni ieslīdu Malstrēmā sameklēt tās 6 atšķirības starp šodienu un visu visu, kas jau ir bijis. 

Powered by Sviesta Ciba