![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}
Pirms dažām dienām man atnesa nejauši vienu manu bērnu dārza bildīti. Tādu, apmēram 1980. gada.
Bilde rāda kaut kādus svētkus Lielupes b/d Saulīte, domāju, ka 8. marta svinības.
Kadrā ir pa zāles durvīm ienākoši bērni, pāros. Tuvplānā ir cilvēks - Jānis Koltiševs, kura dēļ arī šī bilde ir ieradusies pie manis. Es esmu redzama tālu fonā, kā priekšpēdējā pārī, kas ienāk pa durvīm, aiz manis stāv audzinātāja Eļa. Žirondistam pie rokas ir Ata dvīņumāsa Daiga, uzvārdus neatceros. Nākamajā pārī ir Ilze Ūdre, rokrokā ar Robertu. Nākamos neatpazīstu. Aiz manis ir Iveta Reire un nezinkas. Daina ar kādu Anonīmu Muguru ir labajā stūrī.
Kas mani tajā visā ne ta nu pārsteidz, drīzāk, aizskar, ir tas, ka es esmu kaut kāda nejēdzīgi displeisota un neiederīga. Kādus 10 cm garāka par visiem pārējiem, kā no citas paaudzes. Nevis nesamērīgi izstīdzējusi, bet proporcionāli daudz lielāka. Man mugurā ir vecmāmiņas bērnības linu kleita ar zilajiem izšuvumiem un zilajām stikla podziņām. Baltās zeķes ar pušķiem, protams. Baltās bantes ar gaiši zilajiem rimbuļiem, ko es nopirku Krimā, kad biju trimdā vietā, ko sauca Koreīzs. Es visu bērnību slimoju, ar vai nu astmatisko bronhītu vai arī bronhiālo astmu, domas par diagnozēm dalījās no dienas dienā, tāpēc mani 2 gadus pēc kārtas aprīļos aizraidīja prom uz Krimu, dzīvot sanatorijā Jasnaja Poļana, kuras pamata funkcionalitāte, vismaz manuprāt, bija man izdzīvošanas apstākļos iemācīties krievu valodu. Piedevām, es arī neko neēdu, nekad. Man nekad nekad negribējās ēst. Līdz kādam 14 gadu vecumam. Taisni vai brīnums, ka par spīti šiem faktiem, es vienalga izskatos kā Goliāts uz visu pārējo fona.
Bet iemesls, kāpēc es visu šo rakstu, slēpjas acīs. Tās, izrādās vienmēr ir bijušas tieši tādas. Ar rentgena aparāta funkcionalitāti un tādu traģisku vērīgumu, kura dēļ vienmēr rodas jautājumi. Vēl man viena roka ir aiz muguras, tajā ļoti dzīvi var iedomāties virtuālu duncīti.
Bilde rāda kaut kādus svētkus Lielupes b/d Saulīte, domāju, ka 8. marta svinības.
Kadrā ir pa zāles durvīm ienākoši bērni, pāros. Tuvplānā ir cilvēks - Jānis Koltiševs, kura dēļ arī šī bilde ir ieradusies pie manis. Es esmu redzama tālu fonā, kā priekšpēdējā pārī, kas ienāk pa durvīm, aiz manis stāv audzinātāja Eļa. Žirondistam pie rokas ir Ata dvīņumāsa Daiga, uzvārdus neatceros. Nākamajā pārī ir Ilze Ūdre, rokrokā ar Robertu. Nākamos neatpazīstu. Aiz manis ir Iveta Reire un nezinkas. Daina ar kādu Anonīmu Muguru ir labajā stūrī.
Kas mani tajā visā ne ta nu pārsteidz, drīzāk, aizskar, ir tas, ka es esmu kaut kāda nejēdzīgi displeisota un neiederīga. Kādus 10 cm garāka par visiem pārējiem, kā no citas paaudzes. Nevis nesamērīgi izstīdzējusi, bet proporcionāli daudz lielāka. Man mugurā ir vecmāmiņas bērnības linu kleita ar zilajiem izšuvumiem un zilajām stikla podziņām. Baltās zeķes ar pušķiem, protams. Baltās bantes ar gaiši zilajiem rimbuļiem, ko es nopirku Krimā, kad biju trimdā vietā, ko sauca Koreīzs. Es visu bērnību slimoju, ar vai nu astmatisko bronhītu vai arī bronhiālo astmu, domas par diagnozēm dalījās no dienas dienā, tāpēc mani 2 gadus pēc kārtas aprīļos aizraidīja prom uz Krimu, dzīvot sanatorijā Jasnaja Poļana, kuras pamata funkcionalitāte, vismaz manuprāt, bija man izdzīvošanas apstākļos iemācīties krievu valodu. Piedevām, es arī neko neēdu, nekad. Man nekad nekad negribējās ēst. Līdz kādam 14 gadu vecumam. Taisni vai brīnums, ka par spīti šiem faktiem, es vienalga izskatos kā Goliāts uz visu pārējo fona.
Bet iemesls, kāpēc es visu šo rakstu, slēpjas acīs. Tās, izrādās vienmēr ir bijušas tieši tādas. Ar rentgena aparāta funkcionalitāti un tādu traģisku vērīgumu, kura dēļ vienmēr rodas jautājumi. Vēl man viena roka ir aiz muguras, tajā ļoti dzīvi var iedomāties virtuālu duncīti.