![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}
Kad man ir nelabi, esmu iemācījusies (nu, vismaz cenšos) nevienu neaiztikt, neko neteikt, nerakstīt, nepiesārņot apkārtni.
Pēdējo dienu manu vienīgo aktualitāšu kontekstā likās svarīgi atzīmēt, ka silts sālsūdens noteikti uzvar visus aptieku sīrupus un sūkājamās antiseptiskās ledenes, vārītu kartupeļu tvaiki izkonkurē bioparoxu, un karsts piens ar medu un sodu vispār ir galaktikas eksplozīvākā substance. Žēl tikai, ka anonīmā ziede izsīka un man nebija spēka aiziet pakaļ jaunai.
Ārpus tam, viss ir rozīgi. Laikam.
Vispār taču kaut kas pasaulē notiek, ja? Es skatos pa logu, uzreiz atcerējos bērnību, kuru 90% laika biju slima. Tad vienmēr mani transportēja šurp, uz šo pašu dzīvokli, kuru toreiz apdzīvoja vecmāmiņa. Visbiežāk es sevi nodarbināju ar to, ka stāvēju pie loga un pierakstīju garāmbraucošo auto markas. Daudz jau viņu tad nebija, vai ne. Tomēr tieši vienreiz man laimējās redzēt folksvāgenu. Tādu neticamu un salātzaļu. Pasātu, šķiet... vai kādu no Golf-variant. nepateikšu vairs. Man bija (un ir) izcila redze, jo to nosaukumu es spēju saburtot no 3. stāva pret raibo ielu.
Cita lieta, ko atceros ir ēku iekšpagalms, uz kurieni iziet virtuves logs, un kas mani fascinēja ne mazāk. Tas bija pilns ar visādām pussagruvušām un mazāk baismām koka būdelēm, kurās tomēr taču kāds dzīvoja. Trīs no tām vēl ir saglabājušās šobaltdien. Atminos, ka tas pagalms man šķita tāda vieta, kurā nevar ieiet, kaut man viņš redzams kā uz delnas, tomēr nesasniedzams. Šī sajūta ir tik savāda. Ka tu nekā neredzi veidu, kā tur nokļūt, jo abas manas mājas vārtrūmes atduras sētasmājā un garāžu placī, bet piekļuves tai baisi valdzinošajai pasaulei nav. Vēlāk, jau stipri lielos gados vienreiz naktī izdomāju, ka nākt uz māju no K52 ir daudz tuvāk pa tām paglamu sistēmām, nekā pa ielu, un kopā ar toreizējo dzīvesbiedru metāmies pagalmu izpētē. Ārā tumšs kaut acī dur, un protams, iekšpaglamus jau early'90 neviens neapgaismoja. Kādā brīdī es sapratu, sajutu, ka esmu TUR, vietā, kur nevar iekļūt. Bija dikti jocīgi. Izrādās, ka iekļūt mūsmājas garāžu placī no TĀS vietas var tikai rāpjoties pāri pussagruvušai ķiegeļu sienai. Un vēl vienu māju, visšausmīgāko no tā ansambļa, es reiz palūdzu vectēvam uzgleznot, ko viņš arī izdarīja.
Tagad braukšu uz dzimtsmājām to atrast. Ļoti gribu.
Pēdējo dienu manu vienīgo aktualitāšu kontekstā likās svarīgi atzīmēt, ka silts sālsūdens noteikti uzvar visus aptieku sīrupus un sūkājamās antiseptiskās ledenes, vārītu kartupeļu tvaiki izkonkurē bioparoxu, un karsts piens ar medu un sodu vispār ir galaktikas eksplozīvākā substance. Žēl tikai, ka anonīmā ziede izsīka un man nebija spēka aiziet pakaļ jaunai.
Ārpus tam, viss ir rozīgi. Laikam.
Vispār taču kaut kas pasaulē notiek, ja? Es skatos pa logu, uzreiz atcerējos bērnību, kuru 90% laika biju slima. Tad vienmēr mani transportēja šurp, uz šo pašu dzīvokli, kuru toreiz apdzīvoja vecmāmiņa. Visbiežāk es sevi nodarbināju ar to, ka stāvēju pie loga un pierakstīju garāmbraucošo auto markas. Daudz jau viņu tad nebija, vai ne. Tomēr tieši vienreiz man laimējās redzēt folksvāgenu. Tādu neticamu un salātzaļu. Pasātu, šķiet... vai kādu no Golf-variant. nepateikšu vairs. Man bija (un ir) izcila redze, jo to nosaukumu es spēju saburtot no 3. stāva pret raibo ielu.
Cita lieta, ko atceros ir ēku iekšpagalms, uz kurieni iziet virtuves logs, un kas mani fascinēja ne mazāk. Tas bija pilns ar visādām pussagruvušām un mazāk baismām koka būdelēm, kurās tomēr taču kāds dzīvoja. Trīs no tām vēl ir saglabājušās šobaltdien. Atminos, ka tas pagalms man šķita tāda vieta, kurā nevar ieiet, kaut man viņš redzams kā uz delnas, tomēr nesasniedzams. Šī sajūta ir tik savāda. Ka tu nekā neredzi veidu, kā tur nokļūt, jo abas manas mājas vārtrūmes atduras sētasmājā un garāžu placī, bet piekļuves tai baisi valdzinošajai pasaulei nav. Vēlāk, jau stipri lielos gados vienreiz naktī izdomāju, ka nākt uz māju no K52 ir daudz tuvāk pa tām paglamu sistēmām, nekā pa ielu, un kopā ar toreizējo dzīvesbiedru metāmies pagalmu izpētē. Ārā tumšs kaut acī dur, un protams, iekšpaglamus jau early'90 neviens neapgaismoja. Kādā brīdī es sapratu, sajutu, ka esmu TUR, vietā, kur nevar iekļūt. Bija dikti jocīgi. Izrādās, ka iekļūt mūsmājas garāžu placī no TĀS vietas var tikai rāpjoties pāri pussagruvušai ķiegeļu sienai. Un vēl vienu māju, visšausmīgāko no tā ansambļa, es reiz palūdzu vectēvam uzgleznot, ko viņš arī izdarīja.
Tagad braukšu uz dzimtsmājām to atrast. Ļoti gribu.