|
Jan. 29th, 2008|11:19 am |
Šobrīd, kad viss beidzies, labāk kā jebkad saprotu K.
Saprotu kā ir, kad otrs gaida to, ko neesi gatavs dot.
Un vārdi "es negaidu neko, tikai gribu parunāt/padzer tēju kopā/pabūt blakus" ir tik nospiedoši, ierobežojoši un biedējoši, ka gribas novērsties, aizgriezties, bēgt. Jo aiz "neko negribu" ir fiziski sajūtama vēlme izplēst, izraut gabaliem uzmanību un maigumu.
Es mēģināšu neteikt, ka negaidu neko. Es mēģināšu turpmāk ar citiem būt atklāta. Un galvenais - ar ironiju pieņemt pašas vājuma brīžus, kad gribēsies paņemt no otra/cita to, ko tas cits nav gatavs dot. |
|