|
Aug. 25th, 2007|06:45 pm |
Viena diena martā pirms 10 gadiem, kad neaizbraucu tur, kur bija sarunāts braukt. Tā diena, kura bija pēdējā iespēja satikt savu dzīves nozīmīgāko cilvēku dzīvu pēdējoreiz. Varbūt arī ir labāk, ka neredzēju viņu aizejam, bet mana neaizbraukšana grauž joprojām. Un man ir bail, ka aizies arī vecāmāte tāpat un es nožēlošu savu nevērību. Jo neapciemoju jau, kaut nedzīvo nemaz tik tālu.
Un vakar, kad viņa saņēmās atbraukt līdz mums, man bija jābūt un jāsatiek. Lai cik ļoti man gribējās/vajadzēja būt citur, tur, kur solīts-kāda cita svētkos, bet man tomēr vajadzēja būt te un satikt. |
|