| |
[Oct. 11th, 2007|08:06 pm] |
Es vienu dienu gribēju uzrakstīt stāstu par savām mīļlietām. Par
sarkano somiņu, kurai nodilis rokturis, 5us gadus vecajiem džinsiem,
kuri man jau sen karājas uz gurniem, par sudraba gredzenu, kuru nēsāju
jau 12 gadus (un kuru šorīt nevarēju atrast, tāpēc esmu mazā panikā) un
pulksteni ar cirkoniem, kuram izbeigusies baterija. Un vēl - šito
nevienam - par dzelteno lielo lāci bez vienas acs, kurš joprojām guļ
antresolā, jo nevar viņu izmest (a, ja nu viņam miskastē auksti?).
P.S. - bet to lāci vīrietis teica, lai paturu. Pēc pāris gadiem mazajam noderēs.
|
|
|