| |
[Jun. 14th, 2006|11:28 am] |
Lūpu atspīdums stiklā šorīt bija kārdinoš un mazās meitenes nopietnā seja, sēžot auto sēdeklītī, ne manā auto, ne ar manu vīrieti pie stūres, izraisīja smaidu. Bet to izraisa arī doma, ka Viņi ved savus mazos uz dārziņu, skolu, pie omes, jebkur. Tas ir tā... īpaši.
Un sēžot uz akmeņiem, ēdot saldējumu ar mazo bučvīrieti, prātā atkal uzpeldēja doma, ka es būtu lieliska māte un tēvs vienā personā. Tikai es un viņš.
Ne tagad. Varbūt kādreiz. |
|
|