| pārdomas |
Apr. 2nd, 2013|01:40 pm |
mūsmājās nebija lieldienu zaķa un droši vien arī nākamgad nebūs
manas atmiņas par lieldienu zaķi ir tādas, ka staigājām laukos pa dārzu un izlikāmies, ka zem upeņu krūmiem meklējam "zaķa olas", bet tikai omītei par prieku, jo pat mūsu Rīgas opis audzēja trušus un mēs ļoti labi un jau ļoti agri zinājām, ka nekādas olas zaķi nedēj. Tāpat kā zinājām, ka zem krūma ir omītes pīļu sadētās olas.
Vajadzēs pēc slimošanas uzjautāt audznātājai, bet es pieņemu, ka Montesori arī neparedz pasaku stāstīšanu.
Bet galvenokārt - es vienkārši neesmu nekāds stāstnieks - lieldienu zaķa un ziemassvētku veča pekstiņu uzturēšana piekš manis būtu daudz mokošāk kā putekļu slaucīšana un skapjapakšas mazgāšana.
Jādzīvo tā, lai dzīve un svētki būtu forši un brīnumu pilni arī bez visādiem pekstiņiem.
Laimīgāks par visu mūsu bērns ir tad, kad tētis un mamma visu dienu ir mājās un var lēkāt pa klēpi un mīlināties cik uziet. Un nekādi zaķi un rūķi to prieku nevar ne izjaukt, ne papildināt. |
|