ir lietas, kas man vienkārši krīt uz nervīšiem. bet tās jau man neaizliedz priecāties. (:
cik maz cilvēkam tomēr ir vajadzīgs laimītei! ceru, ka šīs 2as nedēļas līdz nākamajai atpūtai manī nesamaitās tikko pamodušos optimismu.
vispār tagad ir labi. protams, vienmēr jau var labāk, bet nesūdzos.
eh. jāiet čučāt!

sākas šī vakara oficiālā daļa - esejiņas, referātiņi, ķīm. reakcijiņas un citi jaukumi, kas šo vakaru padarīs vienkārši neaizmirstamu!
starpcitu, uzticoties Līvas teiktajam, līdz Ziemassvētkiem ir 51 diena.

nu jau varu teikt oficiāli - vairāk manā mūžā nebūs rudens brīvlaiku.
pēdējais jau arī ir beidzies. bet toties visai jauki pavadīts. manuprāt.
Liepājas lietainās dienas. jūras duša uz mōla. skaistas dienas. atpūta katrā ziņā. tālāk jau Rīgas pelēkums. un jauka atkalredzēšanās ar cilvēku. žēl viņa. bet šoreiz nekā nevaru līdzēt. kāpēc man vienmēr gadās īpašie gadījumi, ko? jel, aizmirsti taču pagātni vienreiz! uztrauc viņš nedaudz.
jā. bet toties kedas nopirku! un kamdēļ lai es neizmantotu fantastisko iespēju uzberzt tulznas?!
bet Jelgavā bija jauki - tas nekas, ka pārsvarā visu laiku lija. toties tagad es zinu, ka pasāžā ir mans veikals. un man ir atmiņa no Jelgavas jysk - lietussargs! :D glabāšu kā acuraugu. :D eh. un Uģis Zirnis stacijā arī bija jauka pusstunda. vispār smuki.
arī saņemšanās ir jauka lieta - beidzot es tēvam aizsūtīju kontu. ceru, ka tikai viņa stūlbā sieva nebūs izlasījusi. eh. nedaudz debīli.
un negulētā nakts arī palīdz. tagad ir daudz spēciņa un arī neizdarītie darbiņi. jēs! es domāju, ka rītā būs jauks pēcbrīvlaika pirmsskolas vakars ar esejām, referātiem un citiem jaukumiem.
vispār kaut kāda pozitīvisma daļiņa manī atkal parādījusies. ko tas nozīmē - varbūt viņiem ir taisnība un pēc ugunīgo ugunsķirbju svētkiem nāk eglīšmantiņsvētki...bet vispār besī, ka tik ātri viņi jau pārdod Ziemassvētku rotājumus. ir taču tikai novembra sākums!

šausmīgi sāp sirds. es patiešām cienīju šo cilvēku. uzskatīju, ka viena pagale nekad nedeg viena pate. aizstāvēju viņu vienmēr, kad kāds kaut ko teica.
bet nu viss ir cauri.
man ir apnicis bezmazvai pāris desmitu latu dēļ uz ceļiem līst tēva priekšā.
es neesmu tāda. nemāku prasīt naudu. nepadodas. un tas ir neraksturīgi man.
un es tik sasodīti negribu iet tiesāties...
bet nekas cits neatliek - pret mammuci arī jābūt taisnīgai.
kāpēc mēs nespējam nest atbildību par to, ko darām? mēs taču sen zinām, ka bērnus neatnes stārķi. un arī kāpostos bērni neaug.
kāpēc ir tādi tēvi, kuri neuzskata par vajadzību painteresēties kā iet bērniem, neuzskata par vajadzību satikt kādreiz viņus?
man patiešām sāp.

Viņa man atkal aizliedz.
Viņa saka, ka viss nav kārtībā.
Viņa uzstāj, lai ieklausos Viņā. bet es to nespēju.
jo Viņa čukst, bet te visapkārt ir pārak skaļi.
baidos, drīz viņa apklusīs. un arī jūs apklusīsiet.
un es visu būšu nokavējusi.
baidos Viņu vairs nekad nedzirdēt.
un Viņa turpina uzstāt...

neciešu parastās sestdienas.
besī.
tās ir pat trakākas par mirstamajām pirmdienām.
pelēki.
un man sāk nākt miegs.
un ir slikti.
gan garīgi, gan arī fiziski.

baigi nāk miegs.
vakardienas trakumā atdauzītā kāja dikti sāp - tur būs vienkārši milzīgs zilums. plusā vēl šķiet, ka mans muskulis arī ir cietis saskarsmē ar koku.
un vēl es nenormālīgi smirdu pēc ķiplokiem. bet kuru tas interesē?! es jūtos laimīga.
pilnai laimei pietrūkst miega... tāpēc es nu piepildīšu savu šīsdienas laimīti. (:

nesavāktība.
laikam mans otrais vārds.
lai arī pate cenšos sev ieskaidrot, ka esmu beidzot sevi iekšēji savākusi, es tak sevi mānu! visu laiku rīkojos sev nepieņemamā veidā.
un visu laiku sāp. tas muskuļotais orgāns. nu tas caur kuru sarkanais šķidrums plūst. nu tas, kas ir dūres lielumā.
sāp.
un es cenšos smaidīt. bet biežāk iznāk vienkārši klusēt, neatbildot uz jautājumiem, lai atkal neuzbļautu. kaut gan arī to es visai bieži daru.
muļķis paliek muļķis. nu ko Tu muļķim padarīsi?
bet varbūt es vienkārši esmu pārāk sevi nocietinājusi, aizliedzot sev izrādīt jūtas? varbūt vienkārši tā visa ir par daudz...
bļin! jābeidz nīdēt. un jāsāk dzīvot! (ja tas būtu tik sasodīti vienkārši kā pateikt!)
vakaros tik bieži uznāk raudiens.bet nav jau pleca...

tā sajūta. gluži kā pēc 1ā svētceļojuma.
besī ārā tā nekārtība ap manīm.
tāda vēlme visu sakārtot.

nekad nedrīkst atļaut skaistajām pūkām, kas mīt mūsu atmiņās, pārvērsties akmeņos, kas nospiež sirdi.

viņa bija nāvīgi ieķērusies. viņa smaidā. un vienkāršajā laimītē un priecītē pa dzīvi.
smagi viņa bija ieķērusies.
cik labi, ka tas viss beidzās nesācies!

nu es sapratu kamdēļ vakar biju tik šausmīgi uzvilkta un braucu visiem virsā. (:
un man besī tā mazā princesīte - nepatīk dzīvot pie mātes - jāiet dzīvot pie tēva, vairs nepatīk pie tēva dzīvot - jāmeklē vieta, kur citur dzīvot. bāc! cik bieži man nav tā, ka besī arā dažādas lietiņas mājās!bet tāpēc jau es nesaku, ka man vajag tagad iet dzīvot pie tēva (par šo radījumu man arī ir ko teikt.atļaušos teikt, ka nevisai labs tas sakāmais). un vecāki viņai pēc stabulītes danco!besī.
bet citādi visādi man ir labi. dzīve ir skaista! un spēks ir bumbās! (:

atkal viena diena manā dzīvītē iet uz beigām.
njā.
dažāda tā diena.
tik sasodīti bail par Gēbeli-šo jauko un mīļo melanhōliķi. bail par viņu Jelgavā. vai viņš spēs izturēt?
un Rīga ir iedomīga.piedodiet.bet viņi, atbraucot uz t.s. provinci, uzvedas vienkārši briesmīgi. fui.
un vispār esmu nosalusi.
bet baraka bija feina (:
tagad gribu gulēt. tā pusstunda no rīta, kuru zaudēju pēc Gēbelīša zvana, liek man to manīt. un nemaz nav tik agrs. un Gēbelītim vajadzēja palīdzēt.
eh. arlabunakti?!

šodien atkal bija lillā debesis.
es salstu. būs laikam plediņam pakaļ jāaiziet (:
un mani mīļākie džinsi ir čau. viss cauri. vajag jaunus.
un jā - man tik ļoti patīk Bumbulīti pamocīt. šobrīd aktuālās ir Am dziesmiņas - Es neesmu dubļus bridis, Uzsniga sniedziņš balts un Manai tautai. (: vēl protams ir izņēmums Neatgriešanās un pavisam retā Panika.
un ak jā - es nedrīkstu pieļaut to, ko izdarīju pirms 2iem gadiem. kaut man blakus kāds visu laiku to atgādinātu...

Viņam ir fantastiska humora izjūta. ja vien es viņu saprastu.

diena kā vienmēr sākas smieklīgi.
sāksim jau ar to, ka iemiegu pēc modinātāja zvana un pamostoties ieraugu, ka ir 7.54 (atliek vien piemitināt, ka skola ir 8.30), bet atkrītu atpakaļ un čuču tālāk. pēc kāda laika līdz manām smadzeņu puslodēm nonāk fakts, ka skola sākas 8.30. tā nu es mēģinu pamosties ļoti lēnā veidā, kas ir visai neraksturīgi šādos gadījumos. paskatos pūlkstenī un... uzminiet, cik viņš rāda?! ir 7.27. secinājums: es sapņoju par to, ka jāceļas.
tā nu lēnā garā kārtojos, tad saprotu, ka jāpasteidzas tomēr (šodien kaut kāds flegmīgums patiesībā uznācis). uz skolu izeju kaut kur 8.27. ir tikai lōģiski, ka nedaudz nokavēju.
jau metos iekšā skolā, kad skatos - baigā rinda pie durvīm drūzmējas. skatos - Košeļeva stāv ar papīra lapu rokā. drīz pienāk arī Signe un ir mana kārta klāt - vārds, uzvārds, klase.
izrādās viņi ar šodienu mūs ir sākuši kontrolēt - ja skolā ierodies (jebkurā dienas laikā) pēc stundas sākuma - viņi Tevi pieraksta. pēc cik tur tiem pierakstiem - vēcāki uz skolu un pedagōģiskā sēde. pārsmieties var. jaunākais joks klasē.
bet vēl dienas dīvainums nebeidzas.
skolā sēžu informātikā un mēģinu tikt galā ar basic un Dace pienāk - Tu vingrosi?(manis apstiprinošs žests) kā vingrosi?Tu patiešām vingrosi ar čaļiem? (izrādās neviens nebija iedomājies man to pateikt) ir tikai lōģisks secinājums, ka es neaizgāju sportot.
tā mēs 2as stundas gaidījām lōģikas kontrōldarbu un biolōģiju.
lieki būtu pieminēt, ka kontrōldarbu uzrakstījām 15min un līdz ar to atprasījāmies no biolōģijas.
un vēl ir tikai dienas vidus! - saule logā feini spīd! (:
ā. un klasesbiedri ir gatavi mani nolinčot - es saprotu trigonometriju!

Labu rītu saka saule, labu rītu šalko vējš!
jebšu
viņai ir labs garastāvoklis. jau kopš sestdienas.
prieciņš.
che bello! (:
Pateicos!

prieks, ka paši tuvākie cilvēki, izrādās ir slepkavas.
viņiem sagādā prieku nogalināt Tevi.
es gribu prom.
prom no visām šīm sasodītajām situācijām. sitācijām, ar kurām esmu samierinājusies, pieņēmusi, pat daļēji nolikusi pagātnē, bet kāds tik ceļ un ceļ ārā. un Tu cilvēks tik spēj viņas likt atpakaļ.
man apnika. raudu.
kā vēlētos sarunu ar kādu persōnu. bet labāk nē. viņam ir sava dzīve.
pietrūkst vakara pastaigu.
esmu izsmelta. un ziniet, kas notiek, ka no spaiņa vai bļodas mēģina kaut ko izsmelt, kaut vairs tur nekā nav?! trauks saskrāpējas. un mani kāds ļoti skrāpē.
es gribu prom.
gribu atpakaļ.
bet tas ir tas, ko es gribu.
ko gribat jūs? ko gribi Tu?
beidziet mani nogalināt!
man ir apnicis mirt!
ļaujiet man dzīvot!

smieklīgi. raudulīgi smieklīgi.
skan jauno radikāļu tu dabū to, ko dod un manī aust atmiņas. skaistas, feinas, jaukas un trakulīgi smieklīgas.
draugu feinie pasākumi - tas ir kaut kas! un piektdien bija. bet tad man tas likās tik nevajadzīgi. bet tagad gribās. tik sasodīti gribās. bet nebūs.
tās sarunas pastaigojot ar Gēbeli. izlasīju viņa III un IV vēstuli. tagad runājamies. - it kā viss kā parasti. tikai šoreiz sarunas ir virtuālas. visai neierasti.
un tīk sasodīti sen nav būts ar māšeli līdz mōlīgajam.
bet šonedēļ nesanāks aiziet - tie mēģinājumi priekš rgs mani nobeigs.bet gribās lai ir feini.
bet nākamnedēļ tas būs jāizdara obligāti. :)

feini.
kaut kā dīvaini.
bet man jau tīk.
pateicos. (: