Tīnis, ejot uz zinātni, nemaz nenojauš, ka tā ir atteikšanās no dzīves ekstātiskajām patiesībām par labu vienīgi objektīvajām. Bet bērns taču nevar zināt to upuri, kas būs jānes. 

Varbūt pastāv kāda dzīves darba joma, ko bērna vai pusaudža prāts varētu sagremot bez šādiem noklusētiem "dzīvildzes zemūdens akmeņiem"? 

Nāk prātā industriālā laikmeta sākums Eiropā, kur tikko urbanizēto vecāku atvases labi saprata savu likteni, noskatoties uz vecāku ikdienas mazajiem priekiem un lielajām ciešanām. 

Manuprāt, postpostmodernie bērni nemaz nav spējīgi izprast savu vecāku ciešanas, jo viņi pārsvarā mentāli atrodas citur, kamēr viņu ķermeņi turpina savas kustības, savas mazās ikdienas rutīnas. Es ļoti labi zinu, kāds ir "ekranēta" jaunieša prāts, jo es biju t.s. "datoratkarīgais" 90to noslēgumā/jaunās tūkstošgades pirmajos gados. 

Es ļoti labi atceros, cik absolūti depersonalizēts es jutos pēc ilgām geiminga sesijām. Jebkura dzīves problēma tika nošķirta no manas paralēlās realitātes "aiz-ekrānijā" un ignorēta. Saruna ar vecākiem nav iespējama, kamēr es mentāli atrodos citur. Ir iespējama, bet tad tā būs divu atšķirīgu pamatstāvokļu "pamodies" un "iesnaudies" sadursme. 

Kādu es redzu nākotni? Tādu, kur ekrāns ir integrēts cilvēka būtībā un tiek transcendēts šīs neērtais starpstāvoklis starp veco Oglekļa Dievu un jauno Silikona Dievu.