Abas grupas radās 90to sākumā... sasodīts, man nevajadzēja atvērt vaļā wikipēdiju. Nu jau browserī ir atvērti n-tie tabi par dažnedažādām tēmām, sākot no grupām un mūzstiliem, beidzot ar grupu dalībniekiem. Biju aizmirsis, cik ļoti siekalojos Pixies basistes priekšā. Šķiet, no manām slienām varētu radīt karaļvasti mums diviem. Apkārt tā būtu apjozta ar dziļu, dziļu grāvi, kas, saprotams, būtu piepildīts arī ar manām sliienām, kā arī viņas [MAJOR CRINGE WARNING] pežuka sulām. Dievs, kā es mīlu šīs sulas. Un goda vārds, mans lielākai sapnis, nu, tā sacīt "she's a keeper" attiecībā uz meiteni, kura dievinātu facesitting un tamlīdzīgus priekus.
Līdz šim, lai arī jāatzīst, ka man ir bijušas diezgan daudz pieredzes mīlestības jomā, vienīgā patiesi ģeniālā pieredze orālā seksa ziņā bija ar par sevi nedaudz jaunāku meiteni vārdā Emma (k-gan piemirstu, varbūt viņa nemaz nebija tik ļoti jauna, drīzāk kādus aptuveni 5-7 gadus jaunāka, taču vizuāli viņa bija mana mazā meitenīte; garīgi - ļoti aptēsta un taktiska; man ļoti patīk gudras meitenes, bļaģ). Akdievs, man tagad ir autoerekcija, pateicoties manai fantāzijai, kas perfekti atceras to, kā, guļot Ritas gultā, es viņu maigi izēdu - sākot spēlēties sākumā ar pirkstiņiem, kamēr viņas biksītes joprojām bija uzautas. Jau tad viņa izdvesa tik piemīlīgas un aicinošas skaņas, ka es uz mirkli apstājos un atzinos, ka, ja viņa tā turpinās, es burtiski sajukšu prātā, pirms tam, protams, autoejakulējis uz palaga, uz kā saspiests starp manu resno vēderu un gultu bezbēdīgi priecīgs gulēja eriģētais loceklis. Un tad es, nespēdams vairs izturēt, norāvu no kājām viņas bikšeles, aptvēru ar rokām viņas gurnus un dibenu tā, lai spētu pilnībā iegrimt viņā un cieši, cieši iespiedu viņas kājstarpi savā sejā. Mani nepameta izjūta un sajūta, ka kāds no mums kuru katru mirkli noģībs no kaifa. Labi, es patiei aizrunājos ne-par-tēmu. Paldies, Emma. Un prieks bija tevi satikt "Pagalmā". Ja lasi - uzsit man kādreiz moš. Man tagad ir draudzenīte, bet tas nenozīmē, ka nevaram kaut ko izdomāt trijatā. I'm an old cuck, ya know.
Atgriežoties pie galvenās tēmas: man svarīgākais ir skaņdarbu noklausīties tik reizes, cik ir "pietiekams". Pārsvarā tās ir divas vai trīs reizes pēc kārtas ar īsām pauzītēm, nu, lai nepazūd no atmiņas iepriekš dzirdētais un, galvenais, secinātais. Retāk skaņdarbu vajag noklausīties krietni vairāk reizes - 5 vai pat 10. Pirmajās reizēs uzmanība tiek pievērsta gandrīz tikai instrumentiem, to saspēlei, naturālajam grūvam vai tā trūkumam un tādām lietiņām. Nākošais, gandrīz tikpat svarīgais - taču tam pievēršu uzmanību pēc tam, kad esmu ticis galā ar instrumentu apceri - ir vokāls un lirika. Tas, kā tas ieguļas kontektuāli mūzikā, tas, cik tas efektīvi tiek pielietots, lai izceltu kādu daļu vai otrādi - kāda instrumentālā daļa/partija/iepēle ir radīta tā, lai izceltu vokālu konkrētajā vietā vai pat konkrētas lirikas daļas, kas ir domātas eksistēt ļoti ārpus un pāri (tipiski pankrokam, altrokam, noizrokam un visiem citiem nepieradinātajiem rokiem, kur vokāla un instrumentu konsonanse neeksistē kā pašsaprotamas vientības). Ko gan lai piebilst par liriku, jo tā var būt vissvarīgākā no vienībām, kas padara skaņdarbu izcilu? Izcilam skaņdarbam tā viennozīmīgi ir asprātīga, neparedzama, bieži balstīta uz vārdu spēli, pat vārdu konstruēšanu dziesmā ar zilbēm, sinkopēti ar ritmu, rečetējot. Vārdu sakot, manierē, kā tiek izdziedāta lirika, nav būtika. Būtiski ir tas, lai vokālists tam patiesi tic. Jo pretēji skanēs pēc sūda. Tā, lūk, izlasi šo postu un neesi "autors - lohs, skaņdarbs - sūds".
Enīvei, es mazliet aizraktījos. Patiesībā jūs vienkārši vēlējos pacināt ar divām foršām punk/alt čiksu dziesmām. Indžoj, mammas mīlētāji.
Man parasti nepatīk sviešu pankroks. Un sieviešu vokāls rokmūzikā in dženeral (vienmēr ir izņēmumi; jā, skatos uz tevi Skunk Anansie), taču šie divi altpopsīgaie gabali brīžiem ir vienkārī fantastisch un tuvu perfekcijai. Varbūt kādam incē, kā vērtēju rokmūzikas skaņdarbu? Varu īsumā patāstīt. Taču, pirms lasiet, uzlieciet sev tos fonā. Pirmais ir The Breeders - Cannonball un otrais ir Veruca Salt - Seether.
Abas grupas radās 90to sākumā... sasodīts, man nevajadzēja atvērt vaļā wikipēdiju. Nu jau browserī ir atvērti n-tie tabi par dažnedažādām tēmām, sākot no grupām un mūzstiliem, beidzot ar grupu dalībniekiem. Biju aizmirsis, cik ļoti siekalojos Pixies basistes priekšā. Šķiet, no manām slienām varētu radīt karaļvasti mums diviem. Apkārt tā būtu apjozta ar dziļu, dziļu grāvi, kas, saprotams, būtu piepildīts arī ar manām sliienām, kā arī viņas [MAJOR CRINGE WARNING] pežuka sulām. Dievs, kā es mīlu šīs sulas. Un goda vārds, mans lielākai sapnis, nu, tā sacīt "she's a keeper" attiecībā uz meiteni, kura dievinātu facesitting un tamlīdzīgus priekus.Līdz šim, lai arī jāatzīst, ka man ir bijušas diezgan daudz pieredzes mīlestības jomā, vienīgā patiesi ģeniālā pieredze orālā seksa ziņā bija ar par sevi nedaudz jaunāku meiteni vārdā Emma (k-gan piemirstu, varbūt viņa nemaz nebija tik ļoti jauna, drīzāk kādus aptuveni 5-7 gadus jaunāka, taču vizuāli viņa bija mana mazā meitenīte; garīgi - ļoti aptēsta un taktiska; man ļoti patīk gudras meitenes, bļaģ). Akdievs, man tagad ir autoerekcija, pateicoties manai fantāzijai, kas perfekti atceras to, kā, guļot Ritas gultā, es viņu maigi izēdu - sākot spēlēties sākumā ar pirkstiņiem, kamēr viņas biksītes joprojām bija uzautas. Jau tad viņa izdvesa tik piemīlīgas un aicinošas skaņas, ka es uz mirkli apstājos un atzinos, ka, ja viņa tā turpinās, es burtiski sajukšu prātā, pirms tam, protams, autoejakulējis uz palaga, uz kā saspiests starp manu resno vēderu un gultu bezbēdīgi priecīgs gulēja eriģētais loceklis. Un tad es, nespēdams vairs izturēt, norāvu no kājām viņas bikšeles, aptvēru ar rokām viņas gurnus un dibenu tā, lai spētu pilnībā iegrimt viņā un cieši, cieši iespiedu viņas kājstarpi savā sejā. Mani nepameta izjūta un sajūta, ka kāds no mums kuru katru mirkli noģībs no kaifa. Labi, es patiei aizrunājos ne-par-tēmu. Paldies, Emma. Un prieks bija tevi satikt "Pagalmā". Ja lasi - uzsit man kādreiz moš. Man tagad ir draudzenīte, bet tas nenozīmē, ka nevaram kaut ko izdomāt trijatā. I'm an old cuck, ya know.Atgriežoties pie galvenās tēmas: man svarīgākais ir skaņdarbu noklausīties tik reizes, cik ir "pietiekams". Pārsvarā tās ir divas vai trīs reizes pēc kārtas ar īsām pauzītēm, nu, lai nepazūd no atmiņas iepriekš dzirdētais un, galvenais, secinātais. Retāk skaņdarbu vajag noklausīties krietni vairāk reizes - 5 vai pat 10. Pirmajās reizēs uzmanība tiek pievērsta gandrīz tikai instrumentiem, to saspēlei, naturālajam grūvam vai tā trūkumam un tādām lietiņām. Nākošais, gandrīz tikpat svarīgais - taču tam pievēršu uzmanību pēc tam, kad esmu ticis galā ar instrumentu apceri - ir vokāls un lirika. Tas, kā tas ieguļas kontektuāli mūzikā, tas, cik tas efektīvi tiek pielietots, lai izceltu kādu daļu vai otrādi - kāda instrumentālā daļa/partija/iepēle ir radīta tā, lai izceltu vokālu konkrētajā vietā vai pat konkrētas lirikas daļas, kas ir domātas eksistēt ļoti ārpus un pāri (tipiski pankrokam, altrokam, noizrokam un visiem citiem nepieradinātajiem rokiem, kur vokāla un instrumentu konsonanse neeksistē kā pašsaprotamas vientības). Ko gan lai piebilst par liriku, jo tā var būt vissvarīgākā no vienībām, kas padara skaņdarbu izcilu? Izcilam skaņdarbam tā viennozīmīgi ir asprātīga, neparedzama, bieži balstīta uz vārdu spēli, pat vārdu konstruēšanu dziesmā ar zilbēm, sinkopēti ar ritmu, rečetējot. Vārdu sakot, manierē, kā tiek izdziedāta lirika, nav būtika. Būtiski ir tas, lai vokālists tam patiesi tic. Jo pretēji skanēs pēc sūda. Tā, lūk, izlasi šo postu un neesi "autors - lohs, skaņdarbs - sūds".