Forši, ka labs koncis!
es tikmēr piešķīlu ļuļķīti un domāju – piešķilšu ka arī kompīti, uz 5 minūtēm jau var. ieštepselēju, nospiežu podziņu un - babaāh, viss kļūst tumšs un auksts (es te vēl logus atvēru, lai ienāk svaigs gaiss). atkārtoju visu to bezjēdzīgo ōperu ar korķu spaidīšanu un grozīšanu. tā pagāja apmēram stunda, kad strāva atkal piepēži tapa. bet prieki bija īsi, jo drīz vien tā atkal noraustījās un izzuda līdz 6iem rītā, kad nosalis pamodos no iļjiča spuldzītes virs galvas un izmisīgas ledusskapja pīkstēšanas. vienvārdsakot, man tāds intīms monō elektrōkoncis sanāca, ar trepēm, triperi un korķiem. no regrets! ;)

vēl bij biš prikolīgi, ka pirms aizmigšanas es ajfōna zibenes gaismā lasīju papīra grāmatu par vjetnamiešu spiegiem (-u, vispār).

slava senčiem un viņu paradumiem!