| cipariņi galvā |
[Jul. 2nd, 2010|05:17 pm] |
| [ | mood |
| | ufff | ] |
| [ | music |
| | 101 | ] |
Kopš agra rīta tekalēju pa pilsētu - izglītojos, kārtoju lietas un tā. Iedzeru VIENU alu, kaut piektdienai (12:30) varētu arī jau vairāk, bet apstākļi. Aizcilpoju uz banku pārslēgt līgumu,līdz vienu brīd apjēdzu, ka savu telefona nr. es nezinu. Darbinieces nosaukto es kategoriski neatzīstu par savējo, jo nav cipara 7. Pats vainīgais aparāts ar derīgiem cipariņiem laikam jau mājās smuki gozējas uz galdiņa. Sarunāju ar darbinieci, ka zvanam pirmajam, ko atceros -" Bet dariet to ātri". Neceļ. Jkdze ejot pusdienās, pa to laiku lai es tieku skaidrībā ar sevi, jo man tak zvanīšot. Apgāju loku pa centru- visi paslēpušies, līdz neceļi mani aizveda uz MINISTRIJU. Lika gaidīt... sagaidīju. Saku kā ir- "Teic manim, lūdzu, manu telefona nr". Pēc pāris min. peripetijām atradām. Paklīdu vēl, uzbraucu Skybar iekš labierīcībām, nobraucu lejā, gaidu līdz attekalē mana jaunkundze (pēc sejas redzams, ka labi ieturējusies) i turpinam. Es saucu nr., viņa pieraksta. Un ar savdabīgu izteiksmi balsī paziņo, ka esot par daudz ciparu. Mani var pārsteigt, es arī to māku, bet tad es gandrīz iegaudojos. Salīdzinājām lapiņu - jā, ir! Vieninieks pamanījies divreiz pierakstīties. Vienojamies par korekto skaitu un man laipnā balss paziņo -"Bet... bet jums tur tā jau arī bija ierakstīts". |
|
|