Cik noprotu, attiecībā uz H.P. Lavkraftu literatūras izvērtētāji ir divās nometnēs. Vieni apgalvo, ka tā ir teju vai ģeniālākā 20.gsa. literatūras parādība. Savukārt otri norāda, ka Lavkrafts ir rakstījis lubenes un viņa stāsti ir diezgan amatieriski, daudzus paņēmienus un sižeta līnijas ir vienkārši aizguvis no priekštečiem, tā laika popkultūras utt. Ja man prastītu izšķirties, tad es laikam pieslietos otrai nometnei, jo, ar nelieliem izņēmumiem (piem., The Call of Cthulhu), manuprāt, viņa stāsti ir lubenes.

Salīdzinoši nesen pilnīgi nejauši iepazinos ar lavkrafta stāstu radiolugām. Simpātisks likās viņu uzstādījums: "The H.P. Lovecraft Historical Society presents Dark Adventure Radio Theatre : classic weird tales by H.P. Lovecraft presented as they might have been on the radio during Lovecraft's own lifetime." Šīs radiolugas gandrīz pilnībā atbilda manam priekšstatam par to, kādā kontekstā vajadzētu baudīt Lavkrafta garadarbus. Ja būtu vecāks, tad noteikti parautu nostaļģija līdzīgi kā Vudija "Radio days." Bet tā - pilnīgi normāla kārtējā camp pieredze. Pat nedaudz žēl, ka producējuši tikai četrus Lavkrafta stāstus.

Mana pieredze uzrāda, ka liela filozofu daļa izpausmēs ir pilnīgs Camp vai arī pieder tā loģiskam atzaram - pižonismam. Lūk, tāpēc mani itin nemaz nepārsteidza šāds apraksts:

In Oxford the Ayers took a small first-floor flat in the centre of the city (58 High Street) and acquired two Siamese cats. The menagerie was completed by a donkey which Renee had bought after discovering it being abused by its owner, and which they kept in a field on the edge of the city. Renee herself had rather Siamese features and bow legs, and further cultivated an oriental look by wearing her hair in a long pig-tail and walking round town with the donkey, laden with groceries, behind her. She and Freddie furnished their flat with second-hand Second Emiper couches, and placed a large reproduction of Tintoretto's Susannah and the Elders over their bed. Isaiah Berlin found it terribly gaudy: "It was like Violetta's appartment in La Traviata - there wasn't a natural colour in it." But Freddie and Renee liked the effect."

Rogers Ben (1999) A.J. Ayer. A Life. - Catto&Windus, p. 98.