Pirms aptuveni gada es izlasīju Ljosas "Zaļā māja". Atminos, ka iesākumā man patiesi patika šī darba forma - sapludināt vairākus laikus vienā stāstījumā. Taču kaut kādu iemeslu dēļ šis darbs īsti neuzrunāja un to pabeidzu lasīt ar vieglu garlaicības sajūtu.
Ne īpaši sen es vazājos gar saviem grāmatu plauktiem. Domāju pirms gulētiešanas palasīt pārdesmit lapaspuses. Līdzīgi kā ar mūziku, kad dažkārt vēl nezinu, ko vēlos un tad sāku klausīties dažādu skaņdarbu pirmās sekundes, tāpat tad bija arī ar grāmatām. Atvēru grāmatas un lasīju pirmās rindkopas. Tad paņēmu Ljosas The War of the End of the World. Godīgi sakot, pēc "Zaļā māja" izlasīšanas, nebiju domājis, ka vēl kaut ko lasīšu no šī autora. Taču sāku lasīt un lasīju gandrīz visu nakti. Šai grāmatai var dot tikai visaugstāko vērtējumu - ne tikai labi uzrakstīta, bet ir arī aizraujoša pat tādā kā holivudiskā nozīmē. Stāsta centrā ir kāds mūsu galā varbūt mazāk zināms notikums i.e., pilsoņu karš Kanudosā. Palasot vēlāk informāciju par šo darbu, man neradās izbrīns, ka šī ir mīļākā grāmata pašam Ljosam, nedz arī tas, ka H. Blūms to ir ielicis t.s. Rietumu kanonā
Ne īpaši sen es vazājos gar saviem grāmatu plauktiem. Domāju pirms gulētiešanas palasīt pārdesmit lapaspuses. Līdzīgi kā ar mūziku, kad dažkārt vēl nezinu, ko vēlos un tad sāku klausīties dažādu skaņdarbu pirmās sekundes, tāpat tad bija arī ar grāmatām. Atvēru grāmatas un lasīju pirmās rindkopas. Tad paņēmu Ljosas The War of the End of the World. Godīgi sakot, pēc "Zaļā māja" izlasīšanas, nebiju domājis, ka vēl kaut ko lasīšu no šī autora. Taču sāku lasīt un lasīju gandrīz visu nakti. Šai grāmatai var dot tikai visaugstāko vērtējumu - ne tikai labi uzrakstīta, bet ir arī aizraujoša pat tādā kā holivudiskā nozīmē. Stāsta centrā ir kāds mūsu galā varbūt mazāk zināms notikums i.e., pilsoņu karš Kanudosā. Palasot vēlāk informāciju par šo darbu, man neradās izbrīns, ka šī ir mīļākā grāmata pašam Ljosam, nedz arī tas, ka H. Blūms to ir ielicis t.s. Rietumu kanonā
2 comments | Leave a comment