Es nekad neesmu sapratis, kāpēc ir nepieciešams jautāt viedokļus kaut kādiem reklāmistiem un tipa polittehnologiem utml. Vienīgā mana versija ir tā, ka tādējādi viņi ikdienas ziņu vienmuļībā ienes pamatīgu emociju devu (kā nu kuro reizi - jautrību vai dusmas). Šoreiz reklāmists man radīja jautrību. Lūk, Stendzenieka izteikums: "Sabiedrībai nav nekādu tiesību uzzināt Mārtiņa Freimaņa nāves iemeslu. Viņa nāvē taču nav tikusi izmantota Latvijas nodokļu maksātāju nauda , un tieši tādēļ sabiedrība var aizvērties par kaut kādām nebūt tiesībām šajā sakarā!" Mango

Manā mājā vairāk kā 10.g. nav bijusi Kūļu filozofija. Nekad to neesmu pircis, vien sensenos laikos dažkārt aizlienējis. Šodien man to ienesa mājās. Tagad to atvēru un intereses pēc pašķirstīju. Sevišķi tāpēc, ka šī grāmata ir teju vai ieteicamā literatūra latvju nabaga skolniekiem un studentiem. Es sapratu, ja manā mājā šī grāmata būs ilgāku laiku, tad teksts tajā nevis tiks pasvītrots, bet gan izsvītrots pilnībā. Turklāt skolniekus un studentus šai grāmatai nevajadzētu laist tuvumā. Lūk, ko es tur izlasīju:

Benedikts (Baruhs) Spinoza (1632-1677) dzīvo Holandē. Viņš strādā vienkāršu fizisku darbu - slīpē stiklus, neinteresējas par mantu un naudu, bet par saviem brīvdomīgajiem uzskatiem izpelnās reliģisku nosodījumu. Būdams ebrejs, viņš ātri vien zaudē savu tautiešu atbalstu. Viņu nepieņem arī kristieši. Tāpēc Spinoza uz laikmeta fona šķiet it kā malā stāvošs, savdabīgs un grūti interpetējams filosofs, pie kura uzskatu analīzes dažādu laikmetu pārstāvji atgriežas arvien no jauna.
Spinoza, tāpat kā viņa laikabiedri, nodarbojas ar jautājumu par substancēm. Viņš atzīst vienas substances pastāvēšanu, kura ir cēlonis pat sev. Tas ir Dievs, kas ir mūžīgs, bezgalīgs, vienots. Šai substancei ir daudzi atribūti (neatņemamas īpašības), taču cilvēka prātam atklājas tikai divi: domāšana un izplatība.
Kā redzams, Spinoza atšķiras no Dekarta ar to, ka viņš nepretstata izplatību domāšanai, bet tuvina caur Dievu. Visām lietām ir dvēsele, tikai dažādās pakāpēs. Līdz ar to arī domāšana tiek izprasta citādi nekā Dekarta mācībā. Domāšana piemīt dabai, jo Dievs caur sevi savieno dabu un domāšanu. Kā redzams, Dievs tiek ļoti satuvināts ar dabu. Šādus uzskatus sauc par panteismu (sengrieķu val. pan - viss, theos - dievs).
Spinoza ir pārliecināts, ka viss pasaulē notiek saskaņā ar dzelžainu likumsakarību. Tieši tā, kā ir noticis, tam arī bija jānotiek. Daudzi cilvēki, savā ikdienišķajā pieredzē atkārtojot tēzi – tā tas bija lemts, pat neapzinās, ka viņi ir Spinozas sekotāji.

(M. Kūle, R. Kūlis: Filosofija. – Rīga, Zvaigzne ABC, 1996. 291-292.lpp.)

( Dažas ātri pierakstītas studentiskas piezīmes )

Viss pārējais teksts ir tikpat neprecīzs vai pilns ar aplamībām. Piemēram, tā arī netiek noskaidrots, ko Kūļi saprot ar ‘dabu’ - tad tas ir Dievs, tad vēl kaut kas utml. Tādējādi visu laiku sanāk, ka ‘domāšana tuvinās dabai’. WTF? Nezin kāpēc lasītājam ir jāuzzina par izcilo Kūļu Spinozas kritiku, ka, piem., fašistiskās vai komunistiskās iekārtas upuriem būtu grūti pieņemt Spinozu. Viņi, redz, skumji jautātu: ‘Kur tad bija [Spinozas] Dievs?’ (293.lpp.). Pilnīgas blēņas: „Spinozas Dievs ir saistīts ar pasaulē notiekošajiem procesiem. Tas atšķiras no Dekarta koncepcijas, kurā Dievs bija tikai radītājs un tad it kā atgāja malā, ļaujot izpausties cilvēka prātam, gribai, rīcībai.” (293.lpp.) Vai izcils Spinozas filozofijas izvērtējums: „Kā redzams, Spinozas filozofijai ir raksturīgs diezgan aukstasinīgs un nosvērts dzīves stils. Šāda mācība bija nozīmīgs un vajadzīgs akcents Eiropas kultūras attīstībā.” (293.lpp.). Domāju, ka skolnieki, protams, no šāda Kūļu izvērtējuma daudz ko iemācīsies.