Man šķiet, ka pēdējos gados Latvijā ir nebijis medicīnas ētikas uzplaukums. Piemēram, ar vienu vienkāršu gājienu ir atrisināts jautājums par korupciju medicīnas jomā (pārdēvējam kukuli par pateicību un - vairs nav itin nekādu problēmu!). Tas ir labs piemērs latvju unkālajam pienesumam morāles diskusiju jomā. Protams, viena ģeniāla doma desmitgadē īsti neatbilst latvju likteņtautas potenciālam. Tagad ar vēl vienu vienkāršu gājienu daudzas morālās dilemmas ir padarītas par pseidoproblēmām. Lūk, kādam būtu jāizskatās vienam no testa jautājumiem topošajiem ārstiem:
Ja jums ir divi smagi slimi pacienti - viens ir krievsm un otrs ir latvietis, bet zāles pietiek tikai vienam: kuru jūs ārstēsiet?

a) krievu
b) latvieti
c) nevienu

Pareizā atbilde - latvieti, jo ir jāpieņem šāda kārtula: „Ja būtu zāļu trūkums, es tās vienmēr dotu latvietim”

Ar šādu pašu metodi varētu atrisināt arī citas 'dilemmas'. Piemēram, vagons ir kļuvis nekontrolējams. Uz sliedēm ir pieci bezpalīdzīgi cilvēki. Jūs varat izglābt viņu dzīvības, bet tādā gadījumā ir jānospiež slēdzis, kas liks vagonam braukt pa citu sliežu ceļu, kur pie sliedēm ir piesiets viens cilvēks. Vai jums ir jānospiež šis slēdzis?

Skaidrs, ka tā ir kļuvusi par pseidoproblēmu. Vienkārši ir jānoskaidro tautība un vagons ir jālaiž uz tām sliedēm, kur ir krievi, bet jāglābj latvieši. Tieši tāpat arī var atrisināt jautājumu par slavenu vijolnieku, kas kādu rītu ir piešūts pie muguras un izmanto jūsu nieres. Risinājums ir vienkāršs - ja vijolnieks ir krievs, tad griežam nost. Ja latvietis - tad neko darīt. etc&etc.