Par Latvijas kultūras darbiniekiem:

Nedomāju, ka kultūras darbinieki kaut kā atšķiras no visiem pārējiem darbiniekiem. Darbinieki nav cīnītāji, bet izdzīvotāji. Viņi izdzīvos tikmēr, kamēr būs krīze, kamēr citi karos. Jo krīze beigsies tikai tad, kad tiks atklāti pārrunāta līdzšinēja kultūra, kas to radījusi. Līdzekļu apgūšanas, projektu caursišanas, uzmešanas un čakarēšanas kultūra. Nedomāju, ka kultūras darbiniekiem šobrīd ir drosme atzīt, ka daudzi miera laika plāni bija vienkārši afēras. Te es domāju, piemēram, kaut vai Laikmetīgās mākslas muzeja pārtapšanu no valsts institūcijas par sabiedrisku organizāciju un vēlāk par privātu SIA. Vai vairākkārtējās varas maiņas "Rīgas mākslas telpā", no kurām ieguvums nav pat ar lupu saskatāms. Šo sarakstu varētu turpināt. Es ceru, ka tam nenāksies piepulcināt dizaina un arhitektūras nozares izveidošanu Valsts kultūrkapitāla fondā, kaut gan pirmie rezultāti uz to vedina. Līdzšinējās kultūras darbinieki nerunā atklāti, jo katram ir pa Eiropas vai norvēģu skeletam skapī, viņi neapvienojas, toties pārgrupējas, jo priekšā taču ir 2014. gads, kad Rīga kļūs par Eiropas kultūras galvaspilsētu ar apokaliptisko devīzi Force Majeure, un kas to zina, kuram pavērsies šī radošā līķa smaidošā zeltzobainā mute?

(delfi)