thel
31 January 2010 @ 10:30 pm
Sedlenieka nepanesamais ķermenis  
Man arvien vairāk sākt patikt Klāvs Sedlenieks. Viņa izteikumi un domugraudi ir lieliski(ok, kāds varētu piebilst, ka tie varbūt ir domāti ironiski, taču es tam nepiekristu, jo kaut kā šķiet, ka tāda vnk. ir viņa 'domāšanas' maniere). Lūk, piemēram, Sedlenieks izsakās par ķermeni un izvirza kritiskus pieņēmumus par tā robežām:

Bet apģērbs jau nebūt nav vienīgais, kas nepieder pie mūsu ķermeņa. Tā, piemēram, uz ādas ir miljoniem baktēriju, nemaz nerunājot par vēl lielāku skaitu sīkbūtņu, kuras dzīvo zarnās. Kāpēc aiz laika ceļotāja palika tikai drēbes, bet ne pamatīga čupa zarnu satura? Turklāt visas baktērijas ir neatņemama dzīvības sastāvdaļa. Sterils zarnu trakts nozīmētu visai drīzu nāvi. Un kā ar ķermeņa šķidrumiem, piemēram, siekalām - vai tās pieder pie mūsu ķermeņa vai nē? Urīns? Smadzeņu šķidrums? Asaras? Mati jau tā kā piederētu, bet, kad tos nogriež, tie vairs mums nepieder?

Tālāk viņš turpina jau nākamajā pārdomu līmenī:

Bet šo jautājumu par cilvēka ķermeņa robežām var attiecināt arī uz citām vidēm. Tā, piemēram, balsi un valodu. Vai tā pieder pie cilvēka, kas to ir izrunājis? Sarunājoties ar kādu cilvēku mēs noteikti neatdalām viņu pašu no viņa teiktā un viņa balss. Es nezinu, vai es pats varu sevi nodalīt no savas balss. [etc.]

Un visbeidzot:

Cilvēki izprot pasauli tikai sadalītu daļiņās un sagrupētu šo daļiņu kategorijās. Droši vien tāpēc arī man šķita interesanti padomāt par cilvēka ķermeņa robežām, kaut, strikti ņemot, tādas robežas nemaz nav. (Tas viss ir lasāms viņa blogā)

Visu šo lasot un nokļūstot pie pārsteidzošā secinājuma par cilvēka ķermeņa robežu nenoteiktību, es atminējos nesenu sarunu, kur tika aplūkots variants, ka cilvēks šādu pieņēmumu varētu uztvert nopietni. Galvenais iebildums balstītos fenomenoloģiskā pieredzē. Nu, es vienkārši zinu, ka tas ir mans un nevis cita ķermenis. Es zinu, ka man sāp vēders un nevis kaimiņam etc&etc. (Brīnumainā kārtā tas ir iespējams par spīti kontinuitātes principam. Kā tas var būt, to var palasīt, piem., Leibnica u.c. darbos)

Protams, pastāv iespēja, ka Sedlenieks nekādīgi nespēj piefiksēt sava ķermeņa robežas. Negribu pat iedomāties apjukumu, piem., no rīta, kas ir viņam (viņam?). Ja tā ir, tad, domājams, viņam ir ļoti interesanta pieredze par kuru varētu ieinteresēties dažādu zinātņu darboņi.