Tā ir, kad atpūtas brīdī nevis blenžu pa ārā pa logu, bet gan lasu vietējo bāleliņu apcerējumus - aktualizējas vēlme diskutēt. Šoreiz sanāca iemest acis pēdējā Bankovska cepinājumā (txt). Rakstiņā nedaudz haotiski ir atražotas ierastas klišejas un banalitātes - nu, tipa, lasīt vajag, vajag rūpēties par kvalitāti, valodiņu etc. Nekas tik interesants vai negaidīti kontraversāls, lai ilgu laiku veltītu meditācijām.
Pīpējot un dzerot kafiju, tomēr mēģināju saprast, kāpēc oldskūls tik bieži runā šādas banalitātes un šausminās par mazlasīšanu un pieredz apokaliptiskas vīzijas, kas netieši aprāda 'kultūras' pagrimumu. Vai arī izceļ kaut kādu īpašu lasīšanas paveidu, piem., ilustratīvs ir šāds izteikums: 'Mēs – tie, kam vecāki iemācījuši, ka lasīšanai vispār ir kāda nozīme.' Jo empīriski, šķiet, būtu redzams, ka mūsdienās cilvēki gan lasa, gan arī raksta vairāk nekā jebkurā citā laikmetā - vienalga, vai lasa portālus, grāmatas vai raksta blogus, pantiņus.
Nav gluži tā, ka neesmu turējis rokās grāmatas. Taču nekad neesmu uzskatījis, ka tām ir piešķirama kaut kāda īpaša patētiska nozīme. Tā nu ir sagadījies, ka atbildes vai risinājumi man interesējošiem jautājumiem, ir šādā formātā. Daiļliteratūra, manuprāt, ir laba izklaide. Tāpat kā filmas vai mūzika. Vai pastaigas mežā.
Tātad - kāda īpaša nozīme ir lasīšanai?
Viens variants būtu norādīt uz lasīšanu kā romantiķu konceptu. i.e., atsaukties uz Fuko un norādīt, ka t.s. 'Bibliotēkas fantāzija' ir uzrādījusies 19.gs. lielā mērā pateicoties Flobēra darbiem (piem., Buvārs un Pekušē). Tas nozīmē, ka fantazmi, kas pirms tam bija saprāta miega radītas tagad nomaina fantāzijas, kas balstās pastāvīgā koncentrēšanās spējā un uzmanībā. Kā raksta Fuko 'Iztēlojamais tagad mājo starp grāmatu un lampu.' Iespējams, ka šajā nozīmē ir jāuzskata 'īpašā lasīšana', ko mums ir iemācījuši vecāki.
Vai mums ir nepieciešams šādu lasīšanu nodot tālāk saviem bērniem? 19.gs. pedagoģijas vēsturē ir lasāmi salīdzinoši daudz teksti, kas vēršas tieši pret bērnu grāmatām. Kāpēc? Domāju, ka pietiktu ar vienu diezgan tipisku citātu, kas sabalsojas ar agrāk rakstīto Tiso grāmastu 'Onānisms vai traktāts par slimībām, ko rada masturbācija'. Geogs Lihtenbergs raksta par lasīšanu: 'Mūsu jaunie cilvēki pilnīgi noteikti lasa pārāk daudz un kādam ir jāuzraksta pret lasīšanu, tāpat kā pret pašapmierināšanos.' Tādējādi, ir acīmredzams, ka lasīšana vienatnē ir pietiekami bīstama, jo, redz, varēja novest pie masturbēšanas, jo šajā gadījumā varēja aktualizēties bērna seksuālā fantāzija. Tāpat kā mūsdienās var satraukties par bērnu pārlieku ilgu sēdēšanu pie datora.
Citiem vārdiem sakot, iespējams, ka cien. Bakovska 'īpašā lasīšana' atspoguļo bērnības seksuālo fantāzijas pasauli. Šajā kontekstā ir viegli izlasāms šāds viņa izteikums: 'Var sacīt – ar tulkotāju palīdzību un viņu valodā mēs ietulkojam sevi pasaulē, tādā pasaulē, kuras konstrukciju un saturu lielā mērā nosaka šie paši tulkojumi.' Sevišķi ir jāpievērš uzmanība, ka Bankovskis nepaskaidro, kādā pasaulē viņš sevi 'ietulko'. Domājams, ka tā ir tā pati daudzkārt pieminētā fantazmu pasaule. Bet var jau būt, ka tā ir 'skumja nepieciešamība'.
Labi, pietiek rakstīt...
Pīpējot un dzerot kafiju, tomēr mēģināju saprast, kāpēc oldskūls tik bieži runā šādas banalitātes un šausminās par mazlasīšanu un pieredz apokaliptiskas vīzijas, kas netieši aprāda 'kultūras' pagrimumu. Vai arī izceļ kaut kādu īpašu lasīšanas paveidu, piem., ilustratīvs ir šāds izteikums: 'Mēs – tie, kam vecāki iemācījuši, ka lasīšanai vispār ir kāda nozīme.' Jo empīriski, šķiet, būtu redzams, ka mūsdienās cilvēki gan lasa, gan arī raksta vairāk nekā jebkurā citā laikmetā - vienalga, vai lasa portālus, grāmatas vai raksta blogus, pantiņus.
Nav gluži tā, ka neesmu turējis rokās grāmatas. Taču nekad neesmu uzskatījis, ka tām ir piešķirama kaut kāda īpaša patētiska nozīme. Tā nu ir sagadījies, ka atbildes vai risinājumi man interesējošiem jautājumiem, ir šādā formātā. Daiļliteratūra, manuprāt, ir laba izklaide. Tāpat kā filmas vai mūzika. Vai pastaigas mežā.
Tātad - kāda īpaša nozīme ir lasīšanai?
Viens variants būtu norādīt uz lasīšanu kā romantiķu konceptu. i.e., atsaukties uz Fuko un norādīt, ka t.s. 'Bibliotēkas fantāzija' ir uzrādījusies 19.gs. lielā mērā pateicoties Flobēra darbiem (piem., Buvārs un Pekušē). Tas nozīmē, ka fantazmi, kas pirms tam bija saprāta miega radītas tagad nomaina fantāzijas, kas balstās pastāvīgā koncentrēšanās spējā un uzmanībā. Kā raksta Fuko 'Iztēlojamais tagad mājo starp grāmatu un lampu.' Iespējams, ka šajā nozīmē ir jāuzskata 'īpašā lasīšana', ko mums ir iemācījuši vecāki.
Vai mums ir nepieciešams šādu lasīšanu nodot tālāk saviem bērniem? 19.gs. pedagoģijas vēsturē ir lasāmi salīdzinoši daudz teksti, kas vēršas tieši pret bērnu grāmatām. Kāpēc? Domāju, ka pietiktu ar vienu diezgan tipisku citātu, kas sabalsojas ar agrāk rakstīto Tiso grāmastu 'Onānisms vai traktāts par slimībām, ko rada masturbācija'. Geogs Lihtenbergs raksta par lasīšanu: 'Mūsu jaunie cilvēki pilnīgi noteikti lasa pārāk daudz un kādam ir jāuzraksta pret lasīšanu, tāpat kā pret pašapmierināšanos.' Tādējādi, ir acīmredzams, ka lasīšana vienatnē ir pietiekami bīstama, jo, redz, varēja novest pie masturbēšanas, jo šajā gadījumā varēja aktualizēties bērna seksuālā fantāzija. Tāpat kā mūsdienās var satraukties par bērnu pārlieku ilgu sēdēšanu pie datora.
Citiem vārdiem sakot, iespējams, ka cien. Bakovska 'īpašā lasīšana' atspoguļo bērnības seksuālo fantāzijas pasauli. Šajā kontekstā ir viegli izlasāms šāds viņa izteikums: 'Var sacīt – ar tulkotāju palīdzību un viņu valodā mēs ietulkojam sevi pasaulē, tādā pasaulē, kuras konstrukciju un saturu lielā mērā nosaka šie paši tulkojumi.' Sevišķi ir jāpievērš uzmanība, ka Bankovskis nepaskaidro, kādā pasaulē viņš sevi 'ietulko'. Domājams, ka tā ir tā pati daudzkārt pieminētā fantazmu pasaule. Bet var jau būt, ka tā ir 'skumja nepieciešamība'.
Labi, pietiek rakstīt...
10 comments | Leave a comment