Traka cilvēka dzīve. Izrakstīju tikai dažus labākos izteicienus:
Sākšu ar absolūto hītu: Līga atzīst, ka necenšas būt skaista ciešanu laikā: viņa nekrāsojas, īpaši neskatās spogulī. Viņa tikai cieš.
Tad viņai piedzimtu bērniņš, un viņa ietu stāvēt pret praida gājienu ar visu bērniņu uz rokām. „Ja man jāiet bojā, tad es eju bojā ar visu savu bērniņu,” viņa pārliecinoši saka.
Tāpēc esmu pārliecināta, ka sievietēm vajag paciesties, viņām vajag būt Solveigām, kas sagaida savus vīrus. Un tad vīri arī atgriezīsies.
Es varu gulties uz ielas, varu piesiet sev krustu, varu aiziet pie sievietes, kas iekārojusi manu vīru, un pademolēt māju…
Es pieklauvēju pie stikla ar savu gredzentiņu. Nejauši izsitu durvīs stiklu. Tad tie, kas bija iekšā, solījās saukt policiju.
Mēs ar Kasparu bijām nodzīvojuši piecus gadus, bet mums nebija bērniņu. Kaspars mani pameta un aizgāja pie Zanes. Pēc kāda laika man zvana Kaspars un saka: „Piedzima Anna.” Es pie telefona saļimu, un kāds kolēģis, ieraudzījis mani, pavaicāja: „Kas tev notika?” Es atbildēju: „Mums meitiņa piedzima.”… Kaspars izņēma no slimnīcas Zani un Annu un pēc tam atgriezās pie manis. Bet otro reizi mūžā Kaspars satika savu meitu Annu pie omītes šķirsta Kristus Piedzimšanas katedrālē. Divdesmitčetrgadīgā Anna ar savu mammu Zani bija atnākušas pie Vijas Artmanes kapa.
etc&etc. ad nauseam
(Viss txt
šeit)