Pa lielam, apskatoties satori esošos komentārus, man škiet, ka esam baigā province. Nu, provinciālisms šajā kontekstā varētu nozīmēt, ka nespējam saprast to, ka rakstītais var būt vienkārši ideju meklēšana, piedāvāšana bez jelkādas autoritātes uzlikšanas. Proti, rakstu, piedāvāju, jo šķiet interesanti, pārdomu vērts. Provinciālais komentētājs, savukārt, uzskata, ka jebkuram darbam ir jābūt teju vai cirstam marmorā. Man jau tagad ir skumjas par to, kā nabaga tīņi nesapratīs M.P. jaunāko (t.s. vecāko, jo uzrakstīts 1999.g.) garadarbu.
Tiesa, varbūt šis provinciālisms attiecas arī uz rakstītājiem. Kaut vai ja apskatās uz recenziju par grāmatām un eseju proporciju. Manuprāt, esejas pieprasa lielāku atbildību par saviem vārdiem, vairāk domāšanas u.tml. Savukārt recenzijas, tāds vien piedēklis ir pašai grāmatai - jebkurš, kas māk lasīt, alfabētu un ir pie pilna prāta var uzrakstīt vairāk vai mazāk ok recenziju (Protams, cilvēki, kuriem piemīt minētā kombinācija arī nemētājas uz ielas). Grāmatas, autora, stāsta konteksts utml. ir ļoti viegli apgūstams.
Īsāk sakot, vajadzētu kaut kā izdomāt, lai būtu eseju (ai mīn - nevis depresīvās - tjipa žēlošanās, bet tādas, kurās arī ir kaut kas pateikts. Tādas ir, bet daudz par maz.), pārdomu terrors. Un tad arī lepni varēsim dziedāt: Bet pie prāta gaismas kļūstot Tauta zied un tauta zeļ.
P.S. Vispār jau paradoksāli - pats žēlojos un nevis rakstu interesantas esejas. Ak Dievs, varbūt tāda ir tā latvju daba..