Daudzi neatbalsta manu vērstību pret jebkāda veida elitismu. Tāpēc šorīt nolēmu vēlreiz iestāties Latvijas komunistiskajā partijā. (Protams, esmu noskatījies arī sovjet storī). Taču man par lielām bēdām latvju vikipēdija paziņoja, ka LKP ir aizliegta partija. Internetā vienīgie, kas daudz maz ir tuvi minētajam reliktam bija Rubika partija - tā, savukārt, šķita pārāk nejēdzīga. Līdz ar to atliek tikai viens variants - pašam dibināt kārtīgu marksistu organizāciju (balstītu ekonomiski filozofiskajos rokrakstos, kur ir aprakstīts viss stafs par atsvešināšanos utml.). Lai gan, protams, ir žēl, ka LKP ir aizliegta, jo manās fantāzijās tas bija gluži kā pašdarbnieku pulciņš, kur sēž veci kāļi un pie galda dzerot tēju viens otru uzrunā par biedriem, atminas vecos laikus, ievāc biedra naudu (gribēju kļūt par kasieri), izjūt solidaritāti utml. Tagad atliek vien iedzert kafiju un uzēst tomātu un skumji noprast, ka man nav domubiedru šajā lieliskajā iecerē.