Zhurnaala tituls here - Komentāri

Tikko īpatnā veidā pārliecinājos par to, ka patiešām pirms ikvienas darbības, kas veicama ar jebkādiem objektiem, nepieciešams iepriekš pārleicināties par šo objektu pašreizējo stāvokli.. Patiešām - ikdienā programmējot lietojumprogrammas, mēs taču tā darām - pirms veicam darbību ar norādi, pārliecināmies, ka šī norāde nav tukša:

pointer p!=null else p_is_null;
setVar s=p.name;
label p_is_null;

Mēs taču nepaļaujamies uz to vien, ka norādei `vajadzētu kaut ko saturēt`. Ja tomēr tā rīkojamies, tas var novest pie katastrofas (kļūdas). Bet kādēļ šāda prakse bieži vien nav ieviesusies arī sadzīvē?.. Tikko, domādams, ka `glāzei vajadzētu būt tukšai`, es to ņēmu, lai tajā ielietu šķidrumu, un kārtīgi aplējos, jo patiesībā glāze tukša nebija. Būtu vajadzējis rīkoties apmēram šādi:

setVarF b=isEmpty(glass);
var b==true else glass_is_not_empty;
call fillWithWater(glass);
label glass_is_not_empty;
call drink(glass);

Un nebūtu nekādu problēmu (izņemot to, ka man būtu karsti, jo nebūtu aplējies :D)

P.S. Demonstrācijā lietotajos piemēros par sintakses pamatu ņemta modeļu transformāciju valoda L0.