tethys_

I am the deep blue darkness.

Devu sev laiku atiet. Nelīdzēja. Neļāvu domāt. Nelīdzēja. Nu bļin. Atkal esmu iemīlējusies.
Kad tas beidzot beigsies??? Es gribu tā nedaudz, uz 5 no 10. Lai nebūtu atkal jācieš. Nav laiks drāmām, man ir par daudz ko citu darīt. Tomēr sanāk, nu sanāk. Kaut kā viņas mani vienmēr atrod un nolaupa, un pat pēc mēneša tas neiet projām.
Neko nedaru, bet sūrst, un es zinu, ka jau uz pirmā pieprasījuma aizlidošu, kur vajag.
Un man vēl likās, ka foršu cilvēku vairāk nav. Visiem vajag "simple girl" kamēr es esmu "raging ocean of complications". Nu ko, viņa arī.
Nav ne jausmas, kas te sanāks, ja vispār.

Man nekas nepatīk. Te pat nav runa par to, ka kaut ko nevarētu atļauties, bet gan par to, ka man nekas nepatīk. Es meklēju telpas savas grāmatas prezentācijai, un man riebjas atzīt, ka nav nekā, kas mani patiešām sajūsminātu, par ko liktos - tā ir tā foršā vieta, kur prezentāciju rīkot un svinēt.Ārpus Rīgas ir, bet lielākā daļa konferenču zāļu liekas tik pretīgas un neglītas, ka nespēju. Daudz kur arī nav sakarīgas mājas lapas, kur viss būtu aprakstīts. Visur tik liek zvanīt, ilgstoši par visu tārpināt. Kāpēc tāda attieksme vēl ir 21.gs - nesaprotu.
Gribu kaut ko ne-baltā krāsā, ar vismaz 35 krēsliem, un tas pat varētu būt kaut kāds bunkurs, pagrabs vai vēl nez kas, bet tikai bez tās baltās sterilitātes.

Iznāk ļoti neizdevīgi pasūtīt 20 pirmās grāmatas daļas (8,5 pret 4,5), tāpēc izlēmu ņemt 50. Tas nozīmē, ka uz ķepiņas paliek šausmīgi maz naudas. Ir cerība, ka mēneša laikā nāks klāt, bet nav droši cik un vai vispār.
Atceros tagad, kā man bija jādzīvo ar 60 latiem, kas palika pāri pēc dzīvesvietas nomaksas. Toreiz kaut kas nāca klāt ļoti reti, turklāt parasti tādas summiņas kā 5ls. Tas uz mēnesi likās jūtams, varēja atļauties kaut ko nopirkt . Visbiežāk lētu humpalu drēbīti un šokolādi. Es labi apzinos, ka citiem ir bijis vēl trakāk, un man tā bija, kad vēl dzīvoju pie mammas, bet tas ir tomēr citādāk, man nebija nekas jārēķina un nebija no manis nekas atkarīgs.
Tagad ik pa laikam nākas sev atgādināt - nav kā parasti! Nedrīkst tāpat vien kaut ko nopirkt, ir jārēķina katrs eiriks. Pēdējos gados ļoti nepierasti. Pie laba tik ātri pierod. Protams, ka vīram vēl ir nauda, bet es jau tāpat paprasīju grāmatai. Negribas vairāk. Gribas sev pierādīt, ka es varu mēnesi nodzīvot tā kā senāk. Tomēr tā apziņa, ka konts ir tukšs, nav laba. Es vienmeŗ atstāju rezervi, bet tagad visa rezerve aizgāja grāmatai, kas izmaksā dārgi, sevišķi tāpēc, ka daudzi cilvēki vēlas pirmo daļu. Jāpasūta divkārt. Pēc tam jau daļa naudiņas nāks atpakaļ, bet tieši uz šo brīdi ir kā ir.
Jāmācās atkal pietaupīties. Varbūt nav nemaz tik slikti.

Kurus četrus tu liktu tajā slavenajā prezidentu skulptūrā?
Es izdomāju, ka Frediju Merkūriju, Deividu Boviju, Dženisu Džoplinu un Robertu Plantu.
Mani apsūdzēja, ka es pieliku Dženisu tikai tāpēc, lai būtu sieviete, bet tā no manas puses nav tiesa. Viņa ir vienīgā sievieškārtas rokzvaigzne, ko es tiešām lieku kaut tuvu vīrieškārtas zvaigznēm. Neviena cita man neliekas tā vērta, un viņu es lieku tajā četriniekā tīri tāpēc, ka uzskatu par dievību. Tā patiešām.
Protams, ir vesels bars citu, kā Džims Morisons, bet viņš man, piemēram, asociējas ar kaut ko transcendentāli citu.

Smejoties piespļaudīt bārdu ir dīvaini, creepy un pretīgi, un jāņem ārā, bet lauzt sprandas, izgraizīt seju, turēt istabā pūstošu līķi, noraut galvu utt nav ne creepy, ne pretīgi...
Es kaut kā nespēju skatīties uz savu grāmatu tikai kā uz literāru darbu. Man tas kaut ko nozīmē. Man pazīstami cilvēki mēdz apspļaudīties, kad skaļi smejas, ja viņiem ir bārda, siekalas nonāk tur. Tas nenotiek bieži, bet kādu reizi var gadīties.
Es saprotu, ka te ir pieslēgta kaut kāda konkrēta rediģēšanas sistēma, bet man to ir grūti saprast. Visam laikam ir jābūt estētiski. Skaistas sievietes līķis, pieķēdēts pie sienas, kaut pūstošs tomēr ir dzeja. Vecis, kas skaļi rēc un piespļauda bārdu - creepy...
Ai, ai...

Pasūtināt... tādu es redzēju Harija Potera grāmatās, man likās, ka tas ir tāds specifisks vārds burvju pasaulei domāts. Laikam jau oficiālā latviešu valoda, kādu neviens nelieto, to paģēr.
Vai jūs varat iedomāties Aleksandru sakām "es pasūtināju matraci?" Raudava arī ir pataisīta par literārās valodas runātāju, lai gan viņa knapi spēj sazināties sarunvalodā. Es tiešām domāju, ka latviešu valodnieki dzīvo citā pasaulē.
Pasūtināt! Jebaaaaal... neviens, neviens, tieši 0 cilvēku tādu vārdu manā tuvumā ir lietojuši.

Sanāca pauze, bet tas nekas. Nupat grāmatai jau finišs. Varēšu drīz noteikt datumu prezentācijai. Esmu ļoti lepna ar sevi. Man darbs liekas labs. Par pirmo es biju šaubīgāka, bet tagad esmu pārliecināta, ka būtībā rakstīt es māku. Arī slaveniem rakstniekiem gadās sliktākas grāmatas, pat ja man tā gadīsies, es tomēr pati sev jūtos, ka rakstīt es varu. Beidzot man par to ir pārliecība. Kad devu betām lasīt, pati jau jutu, ka pirmā grāmatas puse ir lēnāka, neveiksmīgāka par otro, tikai nezināju, kā to īsti labot. Pēc betu ieteikumiem man radās dažas ļoti labas idejas, un tagad es domāju, ka arī pirmā puse ir laba, lai gan pats labums tomēr ir otrajā. Tomēr kopumā darbs ir labs, un šobrīd visādu kucīšu izteikumi par to jau vairs mani tā neietekmētu. Redaktore izteica arī skarbus komentārus, kuriem ne visiem piekritu, bet daļai gan, un iekšā vienalga ir miers, jo es zinu, ka darbs ir labs. Man, draugiem, betām, par citiem nezinu. Tomēr prieks ir neizmērojams. Neiederos rakstnieku nepārliecinātajā vidū vairs :D

Redzēju sapnī, ka vedu palielu cilvēku grupu naktī mežā uz rituālu. Bijām nedaudz vairāk par 20. Mežs gan diemžēl te, Jaunciemā, bija nosacīts. Tur, kur parasti ir meža mala, sākās tādas skrajas mājas ar samērā nelieliem "meža" pleķīšiem pa vidu. Man bija licies, ka meža tuvajā pusē vēl bija palicis palielāks meža gabaliņš, bet izradījās, ka tam pašā vidū ir jau uztaisīts būvlaukums un apkārt esošajās mašīnās nakšņoja celtnieki. Nosodījos un nolēmu vest uz vietu, kur droši bija vēl mežs palicis, vienīgi tas bija stipri tālu. Cilvēki ļoti gribēja iet, neviens nesūdzējās, tāpēc mēs griezamies uz otru pusi, kas bija virzienā, kur Donīsa rituāla vieta. Nosacītā mežmala pirmajā virzienā bija reālajā vietā, bet otra - stipri tālāk. Janciems bija izpleties, arī tā daļa, kur pat nebija meža skupsniņu. Gājām ilgi, šur tur rēja suņi. Man noskaņa patika, lai gan pilsēta bija apēdusi lielu daļu mana mīļā meža. Dārziņi apkārt bija zaļi, nakts ļoti tumša, bet laternu maz. Pamazām jau tuvojās īstā mežamala, bet šur tur pie pašas robežas bija aizbūvēts ciet, tāpēc bija jāpacīnās atrast vietu, kur vispār mežā tikt, bet varējām redzēt pāri māju rindai, ka mežs tur tiešām vēl ir. Bija jāiet vēl tālāk nekā es cerēju, bet visi ļoti gribēja rituālu mežā, tāpēc neviens nesūdzējās, gājām un meklējām. Beidzot starp divām mājām atradām ceļu, kas veda mežā. Tās bija vēl nepabeigtas mājas, laternu nebija, ceļš mežā bija ne tikai tumšs, bet gan gluži melns, jo bija apmākusies nakts. Tomēr tad pēkšņi mākoņi pavērās, atklājās vēl diezgan apaļš, tikai nedaudz padilis Mēness, kurš gluži apžilbināja acis. Devāmies mežā kā akli, neko neredzot.
Mežā gan mēs nenonācām. Izejot cauri tumsai, jau pēc dažiem metriem pamats zem kājām pārvērtās par grīdu, bet priekšā atklājās pagarš gaitenis ar soliem gar sienu, un tā pašā galā - liels logs, pa kuru spoži spīdēja saule. Apstājāmies galīgi samulsuši, jo nejauši iesoļot svešā mājā jau būtu pietiekami neticami, bet saules gaisma - pavisam neiespējami. Ap stūri mums pretim nāca divas sievietes un vīrietis, kuri vispirms apstājās, kaut ko savā starpā sačukstējās, un tad nāca pretim. Es nevarēju noticēt, ka ir noticis tas, ko es jau sen gribēju, tāpēc metos viņiem garām pie loga un to atvēru. Tur bija Mēness, tāds pats, kādu redzējām tikko savā pasaulē, tikai baltgans kā dienā. Sauli neredzēja, tā laikam bija uz otru pusi, pa logu neredzama. Prātā jutu raisāmies tās domas, kas bija iepriekš pilnīgi neskaidras, bet kuru dēļ es biju nākusi taisīt rituālu. Tādas kā atmiņas, kā nojausmas par pasauli, kas pastāv līdzās.
Devos atpakaļ pie grupas, kuriem bija pienākuši trīs cilvēki. Viņi sveica mūs Otrajā Rīgā, un es jautāju, cik to šeit ir. Bija tikai divas un vēl Sigulda, vairāk pilsētu Latvijā nebija. Katra atradās pie vieniem no trim vārtiem. Viņi mūs aicināja tālāk. Izgājām no lielas, diezgan parasta izskata ēkas, taču apkārtne nebija parasta. Viss bija krāšņos ziedos, bija tiltiņi un strūklakas, un ļoti daudz koku. Nebija ielu tādā izpratnē, kā ielas priekš mašīnām, lai gan es pārīti redzēju lēnām braucam starp cilvēku grupiņām. Likās, ka tā bija pilsēta cilvēkiem nevis tehnikai, un mašīnas tika izmantotas tikai retos gadījumos, kad citādāk nevarēja. Cilvēki izskatījās priecīgāki nekā ierasts Rīgas ielās, bet nelikās arī mākslīgi vai pārlieku jautri. Pilsēta likās tiešām pozitīva, bet dabīgā veidā.
Mūs aizveda uz kādu citu ēku, šī bija skaistāka, bet likās, ka ēkas šeit nav pirmajā vietā, ka svarīgākie ir apstādījumi un visādi vides objekti. Izgājām cauri gaitenim uz lielu iekšējo dārzu. Visi mani paziņas, ko biju aicinājusi uz rituālu, likās jūtam sevī tās pašas atmiņas un nojausmas, ko jutu es. It kā nemaz nebūtu tik daudz ko jautāt, jo kaut kur iekšā skanēja vārdi "šeit nav ideāli, bet neapšaubāmi ir labāk nekā citur", vai kaut kas tamlīdzīgs. Likās, ka visi juta vēlmi šeit palikt. It kā tikai vēlme vien veikt rituālu, lai kontaktētos ar šo vietu, būtu pietiekama, lai mūs šeit vismaz uz brīdi uzņemtu. Visus apsēdināja pie gara galda, izdalīja papīru un pildspalvas, un lūdzu uzrakstīt, kāpēc mēs šeit iederamies, kāpēc būtu jāļauj mums šeit palikt.
Nez kāpēc es pēkšņi pārsviedos uz kādu jaunieti, kurš bija mums līdzi, apmēram 18 gadus vecu puisi. Sāku rakstīt, ka visi mani draugi un arī pārējie cilvēki šajā grupā ir ļoti labi, ka nevienu nevajag atstāt ārā, un man, kas šeit it kā bija iekšā, vajadzēja atgādināt, ka par sevi arī jāraksta. Viņš pateica paldies, it kā būtu normāli, ka es te pie viņa esmu, un rakstīja par sevi, ka esot vienmēr gribējis uzlabot pasauli, bet nekad nav sanācis, jo pasaule ir "par smagu", bet šī, iekšējā pasaule, neesot par smagu, ka viņš varēšot te vairāk sevi izpaust. Es pie sevis cerēju, ka vienalga kas ir palicis manā ķermenī, uzrakstīs par mani labi. Tā arī bija. Lapas neviens nesavāca, likās, ka šīs pilsētas ļaudis tāpat spēja nolasīt vienā mirklī, kas rakstīts, vai varbūt viņiem to nemaz nevajadzēja, un viņi lasīja mūsu prātos. Uz liela plakāta parādījās to vārdi, kuri var palikt, kuriem jāiet projām, un ar kuriem vēl parunās, lai izlemtu. Es biju uzreiz tikusi iekšā, bet puisis, kura galvā nez kāpēc mitu, bija grupā, kam jāparunājas. Trīs no mūsu vidus nebija apstiprināti un viņus uzreiz veda ārā. Pusis jautāja - vai tie, ar ko parunās, ir ar lielu vai mazu cerību, ka tiks? Viņam teica, ka vairāk ar lielu, jo tos, ko tiešām negrib, jau esot aizveduši.
Tad es atgriezos savā ķermenī, un man galvā atkal skanēja, ka šī vieta nav ideāla, drīzāk pat tālu no tā, bet ka tā ir tiešām labāka par to realitāti, kur iepriekš dzīvoju. Ka šeit ir vairāk cerību, lielāka taisnīguma sajūta, vairāk iespēju izpaust sevi. Ka šeit pie varas ir cilvēki, kas vēlas darīt labu citiem nevis tikai sev, un, lai gan viņi arī ne vienmēr visu izdara ideāli, pieļauj kļūdas un arī strīdas cits ar citu, ka tā tomēr sanāk labāk. Ka šajā pasaulē ir vairāk brīvu resursu, tāpēc jāstrādā ir mazāk, lai gan ir. Viss likās ļoti labi. Es jau sen biju zinājusi, ka kaut kas tāds pastāv, un man bija izdevies lielu daļu savas grupas ievest labākā pasaulē. Ne ideālā, ne perfektā, bet tomēr labākā.
*
Tas ir apmēram tas, ko es vēlos darīt, bet kam man vēl pietrūkst resursu tīri materiālā ziņā. Man jau sen ir plāns, kurš tieši pēdējo mēnešu laikā ir tik ļoti skaidri izkristalizējies. Man vajag tikai to lauku māju, to zemi, kur visu sākt darīt. Bez pretenzijām uz ideālu, bez iedomām par debesu valstību zemes virsū, izredzētu likteni vai citādiem pāspīlējumiem. Es varētu iekārtot pasaulīti, kas vienkārši ir par kripatu labāka. Pat ne katram, bet savējiem. Tiem, kuri ir savā ziņā līdzīgi man. Es zinu, kā to izdarīt, bet pagaidām vēl nespēju pārvarēt materiālās pasaules pretestību.

Svinējām svētkus kopā ar Dionīsu, nevis latviski. No sākuma jā - ar vainagu pīšanu, latvisku ugunsrituālu, dziesmām... bet tas viss bija tikai ievads. Tālāk devāmies mežā beidzot īstā, pilnā mana stila rituālā. Ar tērpiem, milzīgu gatavošanos, visādām smaržām un eļļām, un rituālo dzērienu, protams, pa pliko un visādi citādi maģiski. Šoreiz es taisīju 100% tā, kā es arī tos rituālus gribētu. Ar peldi mēness gaismā, un beigās ar uzaicinājumu, ka drīkst nākt pie manis guļamistabā, kas tik vien grib. Nāca arī. Perfekts vakara un Dionīsa rituāla noslēgums.
Es nebiju spējusi sev iestāstīt, ka es tiešām varu pa savam darīt, un ka cilvēki neaizbēgs, saķēruši galvu. Izrādās, ka ir kam patīk, un ka tiešām kopā jūtamies labi. Es atkal jūtos mazliet tā, ka nespēju noticēt. Ne tikai tai pieņemšanai, bet tam, ka var būt tik labi. Tā kopā, just atbalstu, būt jautrībā, justies brīvi. Kaut kur bija tas viss pazudis, bet izskatās, ka vismaz uz brīdi esmu tikusi atpakaļ tādās sajūtās, kas atgādina komūnas laika kopību.
Maģija atnāk, kad esam gatavi. Tā ir, lai cik tas netracinātu. Tieši tad viņa strādā, kad iekšā ir sakrājies tas lādiņš, gatavs sprāgt. Cik skaisti būtu, ja strādātu agrāk, vēl pirms izmisums liek domāt stulbas domas. Tomēr varbūt tad es nemācētu saņemt. Nezinu.
Skaisti.

Ir tāda sieviete, kura man stipri patīk, bet es neko tā labā nedaru, jo viņa man pārāk romantiski patīk. Man pietiek to gadījumu, kad es skaisti un tīri iemīlos, un mani čakarē. Jo egoistiskāka es esmu, jo labāk ar mani apietas. Jo idiotiski nesavtīgāka, jo ļaunāk. To es diemžēl esmu pieņēmusi ne tikai teorijā, bet arī praksē. Ja iemīlos tā romantiski un mīlīgi, aizliedzu sev jebko darīt. Tā iemīlēšanās arī nav pārāk briesmīga. Tāda 6 no 10.
Tad nu sapnī es ar šo sievieti sagadījos milzīgā dvēseļu radinieku meklēšanas festivālā. Abas bijām gājušas, nezinot, ka otra būs, un nejauši satikāmies. Parunājām, ka īpaši neticam šamanim, kas visu vadīja, bet pasākums ar mūziku un rituāliem, izklausījās jautri. Pašķīrāmies, gājām tālāk. Bija laba atmosfēra, gan skatuve ar mūziku, gan cilvēki tālāk pļavā sadziedāšanos taisīja, bija interesanti veikaliņi, viss forši.
Tad sākās galvenais rituāls. Rietēja saule, kamēr mēs mantras skaitījām, kaut kas tika piesaukts, es neko īpaši nejutu, bet jutos kā iejutusies spēlē, ka ir labi. Tad beidzot jau bija tumšs un sākās rituāla kulminācija. Pēkšņi likās, ka atveras visi Debesu vārti. Vizuāli nekā nebija, bet varēju sajust daudzas pasaules uz augšu kā medus kūkas kārtas klājamies citu pār citu, un tur tiešām bija viens pavediens, kas vijās blakus manējam. Ne visu laiku, bet diezgan neatlaidīgi laiku pa laikam. Protams, viņa. Likās, ka pilnīgi savelkamies kopā. Gājām viena uz otras pusi, kā daudzi citi cilvēki mums apkārt. Satikāmies, skatījāmies viena otrai acīs, sadevām rokas, noglāstījām seju, tāds uberromantiskais mirklis, kad viss Visums sadodas rokās, lai mēs satiktos un atklātu savu dvēseļu radniecību. Apskāvāmies, tad atrāvāmies, un es jutu viņas domu, ka viņa vēlētos mani noskūpstīt. Nodomāju - Ellē ar maniem principiem, jā! No skūpsta arī Zemes vārti atvērās, likās, ka stāvam bezdibenī ar ar... bezgriesteni? virs mums.
Un tad festivālam uzbruka idiotu apvienība ar kaut kādu cēlu nosaukumu kā "Sargājiet īstu draudzību!" vai kaut ko tādu. Viņiem likās, ka šāda dvēseļu radinieku ideja sabojā īstu draudzību, ka šeit cilvēki pārāk seksuāli ņem to lietu, un vispār Sātans. Nu, tādi kā kristiešu fundamentālisti, vai kas. Viņi bija sagatavojuši pretrituālu, lai izšķirtu tos, kas bija cits citu atraduši. Viņa tā kā slīdēja projām, kā pazuda, es nodomāju, ka mans lāsts atkal piepildās... un tad es viņu vairs neatcerējos, pat vispār ne kā cilvēku.
Viendien gāju kaut kādā valsts iestādē dokumentus kārtot vai ko, nebija svarīgi, un pēkšņi ieraugu sievieti, kas man kaut ko atgādina. Zinu, ka nepazīstu, bet atceros viņu kā atsevišķu pazīmju apkopojumu. Kādā krāsā mati, acis, cik gara, kādi sejas panti, un vienu ļoti skaistu īpašo pazīmi, kas nav citiem. Jāatceras, ka tā ir reāla sieviete, un manas smadzenes spēja uztaisīt efektu, ka es uz viņu skatos, bet nepazīstu. Tad sāka nākt kaut kādas atmiņas, vēl arvien nav tā sajūta, ka skatos uz pazīstamu seju, bet kaut ko miglaini sāku atcerēties. Viņa tā dīvaini uz mani paskatās, bet neko. Raustos emocionālos krampjos, jo no vienas puses labāk lai nav, bet no otras puses tās pēkšņās, neskaidrās atmiņas... piegāju klāt, jautāju, vai viņa mani atceras. Viņa tā paskatās, ka liekas - kaut ko laikam jā, bet saka, ka nē, un ļoti aktīvi dodas projām, kā nedarītu cilvēks, kam nav nekādu dīvainu atmiņu. Nosaucu pakaļ savu vārdu, ka var mani sameklēt FB, ja nu vēlas, bet pieņemu, ka nekas nebūs, un mēģinu sev iestāstīt, ka tā arī labāk.
Tajā vakarā tomēr pienāk ziņa, ka mums jāparunā. Vairs jau nevar teikt nē, eju uz tikšanos. Tur viņa ir, visa dvēseles radiniece un ideāla. Mēģinu sevi atturēt, bet nekā, eju klāt un uzreiz saņemu roku. Viņa saspiež manus pirkstus, un man jau galva ir tukša. Man taču patīk mīlēt, arī tā naivi un stulbi, un atdevīgi. Tikai nekad tas nebeidzas labi. Tas beidzas labi, ja ir aprēķins, ja es turu sevi pa gabalu, ja es uzstādu noteikumus un visu laiku čekoju uz katra soļa, vai tikai mani neizmanto, un vai es esmu kontrolē. Šeit es vienkārši aplieku viņai rokas ap vidukli, viņa tā kautrīgi uzliek galvu man uz pleca, un mēs esam kā divi fakini, balti balodīši, un es zinu, ka es palikšu balodītis, bet viņa pārvērtīsies par maitu liju, jo visi tā vienmēr dara, kad es esmu laba un jauka.
Bet gribas, nu gribas, tā svēti un skaisti, kaut uz brīdi... un pēkšņi viņas seja atkal ir pazīstama, vairs nav pazīmju kopums, un es atceros gan iepriekš piedzīvoto, gan festivālu, gan visu, kāpēc viņa man patīk.
Fu, kāds sapnis. Tiešām no sevis kaut ko tādu negaidīju. Romantika līdz nelabumam. Bet tā smadzeņu spēlīte - iespēt pazīstamu seju padarīt nepazīstamu, lai gan izskatās tāpat, un pēc tam atkal atpakaļ - nu tas bija grandiozi.

Man vienmēr ir bijušas sarežģītas attiecības ar šo laika periodu.
Sāku es savu vārda dienas/Jāņu svinēšanu ļoti labi. Mēs ar ģimeni vienmēr braucām uz Dzirniekiem pie vecmāmiņas. Es, māsa, mamma un tētis. Laikam Jāņu svinēšana man visvairāk saistās ar kaut ko normālai ģimenei līdzīgu. Ziemassvētki vēl līdz šim brīdim ir saglabājuši savas tradīcijas, bet šie jaukie Jāņi bija tikai līdz man palika 9 gadi un vecāki izšķīrās. Toreiz mēs gājām uz konkrētu vietu svinēt, netālu no dārziņa, vienmēr tajā pašā vietā, un viss bija pilns ar ugunskuriem. Dzirnieki ir mazs, nožēlojams ciemats, ar kādām 6 privātmājām un tikpat daudz daudzdzīvokļu mājām, bet likās, ka ir milzums ugunskuru. Droši vien svinēt ieradās arī citi no pagasta. Tā kā ciems ir klajā vietā, varēja redzēt uz visām pusēm, tik daudzās vietās ugunis. Arī apkārtējās mājās svinēja. Mēs ilgāku laiku, lai gan ne līdz rītam, sēdējām pie ugunskura, cepām desiņas, un apdedzinājām koka iesmu galus, lai taisītu uguns figūras. Tā mēs ar ģimeni kopā neko nedarījām, nekad nekur nebraucām, ugunskuru vai atpūtu ārpus mājas kopā ar tēti es piedzīvoju tikai Jāņos. Tas likās kaut kas izcili īpašs, un es arī neatceros nevienu gadu, kad viņš būtu pielējies un visu izgāzis. Liekas, ka, kopš es vispār atceros, līdz tiem 9 gadiem vienmēr viss bija skaisti.
Nākamais posms bija svinēšana četratā kopā ar māsu, mammu un vecmāmiņu. Tēta vairs nebija. Pēc tam kaut kādā brīdī vecmāmiņa vairs nenāca ar mums. Tas man vienmēr ir licies dīvaini, jo viņa līdz pat nāvei vēl pēc daudziem gadiem saglabāja diezgan lielu kustīgumu. Teica, ka nevarot sēdēt uz zemes, bet varējām jau ķeblīti paņemt līdzi. Nezinu, kāpēc viņa kaut uz īsu brīdi vairs nepievienojās. Vienkārši vairs nenāca. Tas arī vēl bija jauki, viņa vienmēr bija sagatavojusi pirmās zemenes no pašas dobes, un mēs ēdām ar putukrējumu. Varbūt tāpēc man zemenes kaut kā saistās ar vārda dienu.
Tomēr pēc tam, kad viņa vairs nenāca, kaut kā nebija īpašas jēgas braukt uz turieni tieši Jāņos. Kad mēs pirmo reizi vairs neaizbraucām, es arī neatceros. Pa vidu bija arī mājās sēdēšana, nekā nedarīšana. Kad pirmo reizi tā notika, man ļoti izbesīja Jāņi pirmo reizi. Man tas tomēr asociējās ar kaut ko, ko mūsu mājās sēdētāju ģimene tomēr dara. Kad pirmo reizi nekas nenotika un mēs Rīgas dzīvoklī vienkārši sēdējām, es drausmīgi apvainojos, kaut kas man iekšā toreiz ļoti nepareizi sastājās. Tā tomēr ir arī mana vārda diena, un, lai gan dāvanas bija, tomēr tas bija kaut kā tik ļoti nepareizi. Manai vārda dienai vajadzēja būt ar ugunskuru vismaz kaut kādā formātā.
Pēc tam mēs sākām īrēt Skanstē dārziņu. Es tagad neatceros, vai tur svinējām tikai vienu reizi vai divas, bet tas bija kaut kas jauks. Protams, nekas jau liels netika darīts, ko mēs tur trijatā vispār mācējām sarīkot, bet bija vainags un ugunskurs, un desiņas, un arī zemenes no pašu dobes, kaut ne vecmāmiņas. Vismaz.
Tad bija viens gadījums, man jau bija 18, laikam tikko biju mēģinājusi pabeigt vidusskolu, kas neizdevās, un mūs pirmo reizi kaut kur uzaicināja. Tā kā attiecības ar radiem vienmēr bija nīdētas, tad tas bija kaut kas neiedomājams. Draugi nekad nebija mani aicinājuši. Tajā laikā vēl tie saistījās ar skolu, un mana vārda diena ir vasarā. Uzaicinātāja bija tante, kas dzīvoja Staicelē. Bija, protams, lauzīšanās, ka ko mēs tur brauksim, mūs jau neviens negrib, kāpēc lai mēs bāztos... bet tomēr braucām. Un tad, pirms vēl kaut kas bija pa īstam sācies, es pārlecu pār tikko iekurto ugunskuru un ar pirmo lēcienu mani svētki bija galā, jo es ļoti smagi satraumēju labo kāju, konkrētu saiti potītē. Nogulēju tur pēc tam ļoti ilgi vispār uz gultas, netiku uz Rīgu, pēc tam vēl mēnesi kāja bija knapi staigājama, būtībā visa vasara tika norakstīta, jo es vēl 10 gadus to saiti jutu, ne tā ka sāpēja, bet jūtīga. Likās, ka nekad nepāries, bet pārgāja gan. Uz brīdi.
Pēc tam ir visādi bijis. Tā uz saviem svētkiem mani nekad neviens vairāk nav aicinājis. Nu, izņemot laikam divas reizes tādi, pie kuriem es nemaz negribētu braukt. Visu laiku es kaut ko rīkoju. Vai nu saulgriežus pagāniskā garā, vai pāris reižu arī dzeršanas Jāņus. Pa vidam vienmēr bija gadi, kad nebija iespēju, kad nedzīvoju mājā, bet dzīvoklī. Šad tad braucām pie vecmāmiņas māsas, bet tur īpaši vairāk par vainagu un pāris dziesmām nebija. Ne ugunskura, nekā. Sanāca pāris reizes dabūt kādu labāku vietu, jo es jau vienmēr pa Rīgu vai Jēkabpili, kur pilsēta apkārt, cilvēki... tās reizes bija jaukas, sevišķi viena Ādažos pirms diviem gadiem. Sanāca labi. Arī tās dažas pie Jāņamuižas, izņemot vienu, kad lija nepārtraukti un mēs odu apsēsti sēdējām nojumē, knapi spējuši uz brīdi iekurt uguni. Tad vēl vienu reizi svinēju Dainukalnā, publiskā pasākumā, nebija slikti kopumā, bet izbesīja "latviešu bāleliņu" nemitīgās ņirgas par to, ka bijām trīs meitenes melnā, un viena no mums krieviete. Lielākā daļa netraucēja, bet bija tādi baltā tērpti linu bāliņi, kam visu laiku vajadzēja kost.
Tomēr kopumā man ir no bērnības saglabājusies tā maniakālā vēlme svinēt Jāņus. Normāli. Ar ugunskuru. Vai nu pagāniski vai kā tusiņu, bet ar cilvēkiem un... nu, svinēšanu. Katru gadu pavasarī mani pārņem tā stulbā sajūta - kāpēc MAN vienmēr tas ir jādara, kāpēc MANI nekad neviens nekur neuzaicina. Kāpēc visai kompānijai it kā patīk kā es vadu, bet kāpēc, ja es neatrodu vietu, kāds cits mani neuzaicina kaut kur. Tā tiešām ir tā mazās, aizvainotās meitenītes sajūta, ka "kāpēc vairs nav tā smuki, kopā ar tēti", un "kāpēc vecmāmiņa vairs nenāk", un "kāpēc neviens draugs neaicina", un "kāpēc man pašai rīkojot cilvēki tik neatsaucīgi". Man tas jau besī ārā pašai. Šogad tepat pilsētā sanāks, bet es vismaz esmu mājā nevis dzīvoklī. Cilvēki ir ļoti priecīgi par šo pasākumu, katrs savu iemeslu dēļ, bet ir priecīgi. Nav jau tas, kas labā vietā ar lielu ugusnkuru, bet esmu nolēmusi to piekāst. Es rīkošu tā, kā es gribu, tādos apstākļos kā es varu. Sola lietu.
Bet kā tad tur bija ar to kāju, kas pārstāja sāpēt... uz brīdi? Pagājušajā gadā bija viena no tām reizēm, kad mani neviens nekur neuzaicināja un kad Jēkabpilī es svinēt negribēju, jo tūliņ jau bija jāvācas ārā. Braucām pie minētās vecmāmiņas māsas. Diena pagāja jauki, mēs ar vīru izgājām pastaigā, salasījām lielu puķu pušķi. Pēc tam vēlāk vakarā gribējām aiziet vēl pēc puķēm uz otru pusi, kur nārbuļi zied, un, uz trīs pakāpienu trepītēm, es spēru kāju tieši uz čiekura, kurš kā mazs ritentiņš uz betona smuki ripoja, noliekot mani uz zemes, kā rezultātā es satraumēju to pašu kāju, to pašu saiti, 14 gadus vēlāk, tieši Jāņos, vēl pirms kaut kas bija sācies. Apmēram 4 gadus man kāja nesāpēja, tagad atkal saite ir stīva un stipri jūtīga.
Ja es vēl pēc 14 gadiem satraumēšu to pašu saiti Jāņos, es vispār vairs nezināšu, ko domāt. Man šķiet, ka tajā manifestējās mans riebums pret visu to padarīšanu, kas saucas "mokas, kur svinēt jāņus, jo ļoti gribas, bet pašai labas vietas nav". Ko es ar to domāju darīt? Beidzot nopirkt lauku māju, beidzot iekārtot to skaisti un ērti, un katru gadu, nestresojot, rīkot milzīgas, dārgas, mēnešiem gatavotas un grandiozas Jāņu svinības. Lai man nekad vairs fucking nebūtu jāgaida no kāda uzaicinājums, kurš nekad nenāk!!!!! Lai vienmēr būtu skaisti, ar ugunskuru un zemenēm, un cilvēkiem.
Es pilnīgi saprotu, ka tā ir bērnības trauma, kuru es staipu sev līdzi, bet man vienalga. Reiz man būs lauku māja, kur es svinēšu Jāņus, un es pat ticu, ka tad pēc tiem 14 gadiem es kāju vairs netraumēšu.

Tā palīdz daudz kam, un atvieglo gandrīz visu.

Vietu svinībām neatradu, bet no vienas puses jo labāk. Viss, kas notiek, liekas kā ievads svinēšanai, kas padomā. Notiks pie manis mājās, savā ziņā pat rituālāk un interesantāk nekā kādā skaistā vietā, bet pie svešiem. Jau galvenās lietas ir izdomātas. Nevaru vien sagaidīt.

Tāda lauku māja ir pārdošanā. Tas tik būtu labs māju nosaukums, sevišķi man.

Spontāni nopirku jostu gurniem, kam būtu jāpalīdz pret sāpēm, kādas ir man. Neviens nekad nebija man tādu ieteicis, neviens pats ārsts. Uzliku un asaras saskrēja acīs. Ne tāpēc, ka sāpes pazuda, bet tāpēc, ka tās samazinājās uz vieglām. Es vairs neceru kādā brīdī vispār nejust sāpes, bet to samazinājums vien jau likās it kā man spārni būtu pielikti un es varētu aizlidot. Skumjākais tas, ka man šodien bija ļoti laba diena. Es jutu tik maz sāpju, kā reti gadās. Un vienalga izrādās, ka ir vēl daudz ko ņemt nost. Es tik svētīgi nebiju jutusies vismaz gadus 10. Man vairs nebija pat sajūta atmiņā saglabājusies, kā tas ir, kad ir tik viegli. Elpot vieglāk, pleci atslābinājās, staigājot tāda sajūta kā pa mākoņiem. Man šobrīd ir pat vienalga, vai ilgtermiņā tas nepadarīs visu vēl ļaunāku. Es vienkārši vēlos just to pasakaino sajūtu, ka sāp tikai nedaudz. Kā gurnu josta var atslābināt plecus, es nezinu, bet liekas, it kā viss ķermenis būtu pēkšņi pārkārtots. Un man nav pat kam prasīt, ko tas nozīmē. Vajadzētu taču būt kādam iemeslam, kāpēc spiediens ap gurniem tik ideāli visu sakārto. Taču, ja neviens man nekad nespēja ieteikt tādu jostu, un man tam bija nejauši jāuzduras internetā, tad skaidrs, ka atbildēt man neviens nevarēs.
Pasūtīju vēl vienu, dārgāku, jo šī ir pati lētākā, jau jūtu, ka ātri izstaipīsies. Tas jau bija tāds spontānais pirkums, tā teikt pamēģināt - ja nu palīdz. Un nostrādāja. Pat ilgtermiņā vienalga, jo es lidoju. Lidoju no tā vien, ka nesāp tik stipri. Un mazliet raudu par to, ka vēl aizvien tomēr sāp, bet man jau ir tik neaptverami labi. Cik tomēr slimi tas ir tā vienai pašai cīnīties pa miglu, kad mums it kā teorētiski pastāv veselības aprūpe.

Redzēju sapnī savu bijušo. To, kurš mani klusībā bija krīpīgi gadiem pielūdzis, un tad dabūja, zaudēja, un piepildīja savu apņemšanos tāpēc nodzerties līdz nāvei.
Redzēju viņa bēres. Realitātē tas bija neliels pasākums pirms diviem gadiem. Sapnī tas notika tagad. Sapņoju, ka man ir tāda profesija - mirušā pavadītājs. Nevis izvadītājs, bet pavadītājs. Par tādiem strādāja mediji, kas "it kā" redzot un sarunājoties ar mirušajiem. Tajā kultūrā, par kuru sapņoju, kas nebija mūsējā, esot bijusi tāda tradīcija, un saglabājusies līdz mūsdienām, kad daudzi netic, ka tādas lietas pastāv, bet tradīcija ir tradīcija, tāpēc mans darbs nebija izmiris. Daži neticēja vairs vispār nemaz, citi ticēja, ka varbūt es saņemu kādu nelielu iedvesmu no mirušā, bet realitātē es mirušos redzēju stāvam sev blakām un pat varēju pieskarties viņu vēsajām rokām.
Es nebiju zinājusi, ka mirušais, kas jāpavada, būs viņš. Cibiņš, starp citu. Te mēs iepazināmies. Nebūtu nākusi, ja būtu zinājusi, bet nevarēja jau izgāzt bēres. Bijušais tomēr uzvedās ļoti labi. Daudz mani netracināja, lai gan izteica pāris nožēlas vārdu, ka viņam ir bijusi cerība, ka es atgriezīšos. Tāpēc esot tā dzēris, cerējis, ka es iežēlošos. Atbildēju, ka uzturēt romantiskas un seksuālas attiecīabs žēluma dēļ nav manā stilā. Viņš piekrita, ka nav gan, bet neesot varējis samierināties. Visa pasākuma laikā viņš izturējās godprātīgi, sekoja manām pavadītājas instrukcijām, nekādu ziņu palicējiem nenodeva, sakot, ka vienīgā ziņa ir tikai man. Pasmējos, ka es varēju te arī nebūt, jo ielūgumu uz bērēm saņēmu, bet, ja nebūtu patrāpījies man te strādāt, es nebūtu ieradusies. Un tad viņš patiešām ļoti dīvaini pasmaidīja, un es nopratu, ka tur ir kāds pastrādājis, jo es biju pieprasīta pavadītāja, tikpat labi varēju būt tajā dienā citā Latvijas galā nevis Jēkabpilī. Palika pavisam dīvaini, jo es strādāju tikai ar tiem mirušajiem, kas tikko miruši. Pēc bērēm vai, ja viņi netika apbērēti, tad pēc slavenajām 40 dienām viņi aizgāja "tālāk" un ar tiem man kontakta nebija. Es strādāju tikai ar tiem, kas neko daudz par aizsauli nezina. Kas vēl gaida, kad tiks rituāli nobērēti.
Bērēs bija arī mans vīrs un draugs, kuri abi realitātē pazina šo cilvēku (viņa īsto bēru laikā mēs visi bijām Šveicē). Vīrs pienāca un teica, ka ir neticīgais vienmeŗ bijis, bet tā kā es izvadu pazīstamu cilvēku, tad lai nododu sveicienu. Un tad es viņu labi pārbaidīju, paņemot bijušā roku, ieliekot vīra rokā, un apliekot abas savas plaukstas apkārt. Tādā veidā es varēju ļaut viņiem pēdējo, vēso rokas spiedienu. Vīrs kļuva zils no sejas, teica, ka tagad jau vairs nevar neticēt, arī draugs gribēja paspiest viņa roku, ko es nodrošināju, un vismaz viņu acīs es vairs nebiju šarlatāte. Protams, ka šeit sapņa loģikā ir caurums, jo, ja es tik tieši varēju runāt ar mirušajiem un ļaut viņus sajust arī citiem, tad šajā pasaulē nevajadzēja būt šaubām par aizsaules pastāvēšanu, bet sapnis ir sapnis, protams.
Tālāk es vadīju bijušo cauri visādiem rituāliem, rituālajiem vārtiem, vairākām dziesmām un lūgšanām, ko viņš kārtīgi izpildīja, jo gribot tiešām iet tālāk nevis palikt tepat, kur es viņu kārdinātu staigāt man pakaļ. Pēdējais bija rituāls, kurā gars pēdējo reizi atgriezās miesā. Visi apstājās apkārt zārkam, čukstēja vārdus, un viņš, pēdējo reizi man pamājis, iegūlās zārkā, atpakaļ savā ķermenī. Tad viņu apraka, un tradīcija teica, ka caur zemi mirušie dodas tālāk. Mans darbs bija padarīts un es zināju, ka viņu nekad vairs neredzēšu, līdz mani kāds cits nobērēs.
Nesaprotu, kas izsauca šādu Veļu laika sapni. Neesmu par šo cilvēku ne domājusi, neko, viņa nāve man bija vienaldzīga, un joprojām ir vienaldzīga, jo tādi apsēsti stalkeri, kāds viņš beigās izrādījās, mani nepiesaista. Atceros, ka man draugs pateica, ka šams ir miris, un es atbildēju kaut ko līdzīgu kā "OK, ko tu šodien darīji?". Emocijas tiešām tādas pa nullēm. Jebkādu žēlumu nomāca atvieglojums par to, ka nebūs jāsaņem draudu ziņas, ka viņš "zina, kur es dzīvoju". Neko jau nekad neizdarīja, bet, zinot cik viņš psihs, sevišķi, kad sadzeras, pavisam mierīga sirds man nebija. Vainot sevi jau man arī nebija ne prātā. Ja gribi nodzerties līdz nāvei - lūdzu, tava darīšana. Es viņu no pašnāvnieciskām tieksmēm biju pietiekami glābusi. Pietika līdz mūža galam. Viņējam.
Kāpēc man šāds sapnis pēkšņi rādījās, nesaprotu. Psihologi gan jau teiktu, ka neesmu apbērējusi iekšēji, bet tā nav taisnība. Ir lietas, kas manī nav izbeigušās, bet šī izbeidzās jau vēl pirms viņš nomira. Tā pavisam. Bet sapnis kaut kādā ziņā interesants. Tāda profesija gan jau man piestāvētu, lai gan pieņemu, ka būtu mirušie, ar kuriem jācīnās, kuri neiet cauri visam tik mierīgi. Kaut kur pa vidu nodomāju - labi, ka šeit viss mierīgi, un nav jāpielieto vārdi un maģija, lai mirušo piedabūtu iet projām. Tāds jau arī bija mans galvenais mērķis - dabūt viņu prom. Ja iet labprātīgi - tad arī jauki paskaidrot, ko kurš rituāls nozīmē, un vispār palīdzēt, atbalstīt, bet galvenā doma bija - lai viņš aiziet. Lai nepaliek uz zemes pēc bērēm. Ne visi gāja tik labprātīgi kā šamais. Teorija ļoti interesanta. Patiesībā pat grāmatas cienīga.

Šodien man jautāja, vai es tīņa gados esmu bijusi populāra, vai puiši ir daudz pievērsuši uzmanību? Teicu, ka nē. Tad nāca galvenais jautājums - vai es kaut ko ar savu palaistuves dzīvesveidu kompensēju? Vajadzēja padomāt, lai varētu atbildēt. Pirmā sajūta bija apvainoties, bet saprotu, ka tas ir muļķīgi, jo patiesībā mēs visi kaut ko kompensējam. Kompensēt ir iegājies kā nepareizi, bet, saprotot pašam sevi, kompensēt ir pilnīgi normāli, vismaz es tā domāju.
Tad nu es padomāju. Skolā un skolas laika citās nodarbēs es zinu vienu puisi, kuram es tiešām patiku, bet to es uzzināju pāris gadus pēc skolas pabeigšanas. Netiku pamanījusi, bet, kad man to pateica, es atcerējos, ka patiesībā tur bija gan kaut kāda greiza uzmanības izrādīšana. Tas bija paralēlklases puisis. Tad bija viens puisis 15 gadu vecumā, bet viņš bija izteikti dīvains. Mēs tikāmies ar lieliem pārtraukumiem 2 gadus, viņš bija trīs gadus vecāks, aicināja mani pie sevis ciemos pat mātei atrādīt, bet ne reizi nemēģināja mani noskūpstīt. Sms rakstīja, ka mīlot, ka pietrūkstu, bet es nespēju saprast viņa uzvedību, jo viņš uzvedās ar mani kā ar čomu. Kas tur īsti bija, nesaprotu. Viena ideja bija, ka gejs, kas meklēja sev parādei meiteni, jo viņš mani uzreiz ātri atrādīja mātei un vēl vairākas reizes aicināja ciemos uz pieMadonu. Pēc tam nekā nebija līdz pat 18 gadu vecumam, kad nedaudz padraudzējos ar vienu puisi, tad pēc gada vēl viens, tad vēl viens, bet nekas tur nekad nesanāca. Būtībā nekādas lielās intereses par mani nebija, lai gan nevar arī teikt, ka nevienam nepatiku.
Kad jādomā par to kompensēšanu, es īsti nevaru saprast. Būtībā es palaistuvjoties sāku vēl stipri vēlāk. Tas bija laiks, kad es vairs par skolu sen nedomāju. Kaut kādu laiku bija tās tīniskās domas - ko diez "viņi" tagad par mani teiktu, un ko diez par to domātu. Man liekas, ka kaut kas tāds visiem ir bijis. Tāda ir tīņa daba - vienmēr domāt, ko skolā teiktu, ko draugi domātu. Tomēr man ir tāda sajūta, ka vismaz tik tiešā veidā tas nav. Kad man parādījās pirmās paralēlās attiecības, man jau bija 25. Līdz tam bija viena meiča un pēc tam topošais vīrs, abas bija kārtīgas, monogāmas attiecības. Liekas, ka uz 25 es jau vairs neko tādu kā kādam ko pierādīt nedomāju. Vienkārši atļāvu sev darīties, kā sirds kāro.
Tomēr par to "sirds kāro" ir jāpadomā. Kāpēc tad kāro? Es tagad atceros, ka jau agrā bērnībā es jūsmoju par harēmiem, vairākām sievām un verdzenēm, un, lai gan es nedomāju, ka pati gribētu sievu, man neheteroseksualitāte jau kopš agras bērna kājas likās pilnīgi pieņemama. Tas nebija audzināšanas dēļ. Mani neaudzināja pozitīvi, arī skolā un draugu vidū par to bija tikai ņirgāšanās 90to stilā. Kur es visas tās domas par poliamoriju sadomājos, es pati nesaprotu, un tagad pat liekas dīvaini. Jāpriecājas tikai, ka es to visu paturēju pie sevis. Nebūtu bijis labi.
No otras puses - vai iekšā manī ir drausmīga vēlme būt mīlētai? Ir. Vai tai varētu būt sakars ar to, ka biju ļoti vientuļa, un draugi bija tikai epizodiski? Jā, iespējams. Ģimenē mums tika izskaustas tuvas attiecības, lai es nerunātu apkaŗt to, ko nevajag, un draugi bija tādā dīvainā veidā, ka nekad nekļuva tuvi un visu laiku mainījās. Te bija viena draudzene, te cita. Un brīžiem nebija nevienas. Vasaras vispār pavadīju absolūtā vientulībā. Pat tad, ja ar kādu varēju parunāties, nekad nevarētu teikt to, ko domāju, nekad nebija neviena, ar ko normāli parunāt par to, par ko es gribētu runāt. Vai tas ir atstājis šo absurdo vēlmi pēc mīlestības un tuvības laikmetā, kad tas ir tik ļoti nemodē? Nu laikam gan, lai gan es domāju, ka es jau piedzimu ar kaut kādu nepareizu kloķīti smadzenēs. Citādāk nevaru izskaidrot savu nenormālo raksturu, kas nespēj nosvērties ne uz kārtīgu monogāmiju, ne arī cinisku dzīšanos tikai pēc ķermeņiem. Man gribas ķermeņus ar dvēselēm, man viņus gribas bezjēdzīgi intensīvi un vairākus, un es gribu viņus izsūkt līdz pēdējai dvēseles lāsītei.
Vai es tā kompensēju? To, ka man nav tuvu ģimenes attiecību un nav bērnības draugu - to es domāju, ka es kompensēju, bet to, ka man nebija daudz pakaļ skrējēju... kaut kā tas liekas tādā pēdējā vietā. Jā, man patīk uzmanība, bet tikai tad, ja tā ir abpusēja. Es dzirdu, ka citām patīk arī skraidīšana pakaļ tāpat vien, patīk vārdi, komplimenti, patīk dāvanas utt, bet mani tas viss apgrūtina, ja es neesmu uz 100% pretimnākoša. Nu negribu es tādu uzmanību. Mani tracina.
Tā ir, ka no neglītā pīlēna perioda es esmu izkāpusi vēlu, bet intensīvi. Patiesībā es biju diezgan skaista. To man pat teica. Skatoties bildes, es redzu, ka biju tiešām glīta. Kopš tiem 25 es noteikti neesmu skaistāka kļuvusi, tāpēc runa te nav par izskatu. Runa ir par attieksmi, personību. Esmu tā grozījusi galvas un ievedusi tādos intensitātes stāvokļos cilvēkus, ka tur varētu romānus sarakstīt, kā man ir bizots pakaļ, kas no manis ir paciests, lai tikai saņemtu manu uzvedību, un cik letāli tas diemžēl ir arī vienreiz beidzies. Tomēr kompensācija..?
Man šķiet, ka ir tāda labā un sliktā kompensācija. Labā ir tad, kad cilvēks apzinās, kas viņam trūkst, kas arī pagātnē ir trūcis, un tad apzināti piepilda šīs savas vēlmes un vajadzības. Sliktā kompensācija ir tad, kad cilvēks pats nesaprot, ko dara un kāpēc, un kad ieved sevi neveselīgos stāvokļos un darbībās, dzenoties pēc kaut kā piepildījuma, visbiežāk tajā, kur to nemaz nevar atrast. Piemēram, grib tuvību un mīlestību, bet nemāk, tāpēc vienkārši maukojas, gūstot vien nelielu apmierinājumu, jo tā īstā vēlme nav sasniegta.
Es jūtos labi ar to, ko es daru, un kas man pieder. Ja arī es kaut ko kompensēju pagātnes dēļ, tomēr manā gadījumā tā vairāk būs pozitīvā sevis piepildīšana. Kad es beidzot pēc ilgiem gadiem neīstas sevis kļūstu par to, kas es gribu būt. Iegūstu to, kas man ir bijis liegts. Ja arī es tāpēc sagrozu ne vienu vien galvu un, kā man reiz teica "tu normālus cilvēkus padari trakus", tad tomēr viņiem bija iekšā tas trakums, kas varēja izlauzties. Citādāk nepavilktos uz manu intensīvo personu. Ja arī tas beidzas ar pašnāvības draudiem, ielaušanos manā dzīvoklī vai... draudu piepildījumu, tā tomēr nav tikai mana ļaunā ietekme. Citi cilvēki var mūsos atraisīt tikai to, kas tur jau ir. Nu, protams, izņemot nolaupīšanu un smadzeņu izskalošanu.
Ja cilvēks grib maniakālu, intensīvu tuvību, ja kāds grib mani tādu palaistuvi, kāda es esmu, tad es neesmu atbildīga par iznākumu vairāk nekā par pusi, savu pusi. Un kompensēšana te nebūs slimīgā, izmantojošā veidā.
Kas man ir, tas man ir, un neko citu es arī neizliekos piedāvājam. Neredzu šeit kaitīgu kompensēšanu, izmantošanas vai speciāli trakam padarīšanas veidā. Ir manā kontā vairāki pierādījumi manam burvīgumam, un es neteikšu, ka tie mani nedara lepnu, bet drīzāk gan tā, ka laikam jau es esmu tieši tik burvīga, nevis kā konkrēti "sasniegumi", kad uz mani greizsirdīga sieviete tā sajūk, nesaprotot vai pati ir iemīlējusies, vai tomēr greizsirdīga, un kura vilkme te ir stiprāka - tikt no manis vaļā un paturēt savu "laupījumu" vai uzvesties galēji nekonvenciāli un pretim saviem uzskatiem, atzīstot, ka jūtas vairs nav tik taisnā virzienā, kā tādā situācijā "viņam ir cita" būtu pierasts.
Man patīk sajāt kādam prātu, to es atzīšu, bet tikai vienā veidā - uz brīvību. Tā, ka tas cilvēks atzīst sev to, ko viņš senāk neatzina, kad viņš paskatās plašāk par uzspiesto sabiedrības modeli, kad kāpj pāri saviem kompleksiem un atļauj sev brīvību, kādu pat agrāk nevarēja iedomāties. Nevis kaut ko uzspiest, bet atbrīvot. Kaut vai beigās ir drāma vai pat traģēdija. Jo vai tad ir tiešām tik interesanti dzīvot savā konvencionālajā pasaulītē visu mūžu, sargājot šo savu kūniņu? Ja cilvēks nebūtu zināmās krustcelēs uz plašāku pasauli, es domāju, ka viņš uz mani "neuzrautos".
Tāpēc laikam jau nē. Es daru to, ko mīlu darīt, nevis neveselīgi kompensēju. Devu tam laiku izkristalizēties, un palieku pie labākā varianta. Kaut kam labam taču ir jābūt? :)

Jāsavāc tā dusmu lēkme. Kaut kas jau uz priekšu iet. Nedaudz laistīt puķes, nedaudz pīlinga uz apakšstilbiem, Velvet Goldmine soundtreks, svaigu piparmētru tēja, fantāzijas par trešo triloģijas daļu un otrās prezentāciju, orhideju ziedi, jaunas kurpes, iemīlēšanās jaunās idejās... un pamazām jau tā lieta iet. Nav tā, ka "nav jau tik slikti", jo tieši tik slikti arī ir, bet fokusu var pārbīdīt uz kaut ko citu. Izdodas. Pamazām.

Tā ir, nenoliedzu, ka pēdējās dienās daudzi savstarpēji nesaistīti notikumi ir mani pilnīgi izveduši no pacietības. Dusmas uz visu un visiem, sevi ieskaitot.