tethys_

Viens no drausmīgākajiem periodiem manā mūžā. Nebija ilgi, bet drausmīgi. Ja man nedod gulēt, tad es vienmēr nenovēršami nonāku stadijā, kad pat gribēdama un pie visas iespējas nevaru aizmigt. Es parasti guļu tikai seklajā miegā, bet tomēr miegā. Tad es vispār tālāk par vieglu snaudu netieku, un tas var vilkties arī nedēļu. Stāvoklis, kādā es nonāku, ir taisni piemērots ļaunākajiem ienaidniekiem. Nenogalina (pagaidām), bet stiprāku arī nepadara. Kaut kad ķermenis tomēr izmokās tik drausmīgi, ka nevarēšana tiek pārvarēta, un es beidzot aizmiegu dziļā miegā. Pēc tam vēl nedēļu ir traucēts miegs un prāta darbība, bet kaut kā atkopjos.
Protams, ka šo neviens neņem nopietni, tāpēc man par savām tiesībām nenonākt tik tālu ir jācīnās un parasti jāzaudē. Tā senāk spīdzināja cilvēkus, un daudzi uzskatīja, ka tā ir drausmīgāka spīdzināšana nekā tad, ja tevi visu dienu graiza un dedzina, bet pēc tam tomēr ļauj nakti izgulēties. Galva kļūst karsta, var pilnīgi just, kā smadzenes mokās, viss ķermenis liekas iekaisis. Muskuļi saraujas un vairs neatlaižas, sākas nepārejošas galvassāpes, trīc rokas un kājas. Prāts liekas izvārīts eļļā, nav vairs spējas atcerēties, ko tikko darīji, jūk visparastākās lietas, līdz viss sāk rādīties palēninājumā, bet tas nenozīmē, ka var ātrāk reaģēt. Liekas, ka visu vēro no malas, jo viss kļūst nesvarīgs, nav spējas reaģēt adekvāti, jo ir tikai viena doma - aizmigt un gulēt, bet to izdarīt nevar. Daudzi saka, ka bezmiegs ir tad, kad nenāk miegs, kad vajadzētu, bet tas vēl ir labākais. Visļaunāk ir tad, kad tev nav neviena doma galvā, kas nebūtu saistīta ar to, cik ļoti, neaptverami un visaptveroši nāk miegs, un cik ļoti gribētos un vajadzētu aizmigt, bet aizmigt nevar. Apgulies, aizver acis, un tieši visskaidrāk jūti iekaisušās, karstās smadzenes galvā, pulsējošos acu ābolus, mezglos savilktos plecu muskuļus, nepārejošo visa ķermeņa trīcēšanu, un to, ka nenovēršami zaudē pēdējās prāta paliekas.
Tā es palēninājumā redzēju, kā mans iekšā dzīvojošais kaķis uzlec uz palodzes un izlec ārā. Man bija pietiekami laika to nepieļaut, bet es ilgi mēģināju aptvert, kas notiek, lai gan attēlu redzēju skaidri. Tas ir viens no maniem ļaunākajiem murgiem, ka mans kaķītis izlēks ārā un viņu saplosīs kaimiņu suns vai nobrauks mašīna, jo viņa nesaprot, kā ir ārā jādzīvo, bet es vienkārši stulbi skatījos, kā viņa izlēca. Dzirdēju, kā nolec ārā zālē. Vēl tikai pēc vairākām sekundēm lēnām sāku domāt - ko tas nozīmē un vai man tā sakarā kaut kas būtu jādara? Tad pēkšņi apjēdzos, arī izlēcu pa logu, kādu desmit sekunžu laikā noķēru dzīvnieciņu, kas pats bija pārbijies un gribēja lēkt atpakaļ, bet no ārpuses tas ir augstāk un viņa nevarēja. Tāpat palēninājumā sapratu, ka jau otro reizi deg ēdiens, un ka smaka varētu nozīmēt piedegšanu. Tāpat mēģināju saprast, ko kāds saka, ko kāds grib, un vai man uz kaut ko no tā visa būtu jāreaģē?
Pagājušajā naktī pirmo reizi tiešām izgulējos, bet tas ir tikai laika jautājums, kad atkal nevarēšu gulēt, kad man to neļaus, jo nesapratīs, ka katra šāda reize iznīcina manī jebkādu vēlmi dzīvot, ja atkal tas ir jāpiedzīvo.

Es tiešām domāju, ka mēs viņus visus noslaktējām tāpat kā lielos zvērus. Tāpēc, ka citādāki. Gan jau radās kaut kāds kults un kāds šamanis pateica, ka tie ir dēmoni, nosodīja tos, kas pārojās ar neandertāliešiem, denisoviešiem un citiem, un mēs visus apslaktējām. Esmu pārliecināta, ka tieši tā arī notika. Senā eigēnika. Tomēr viņu DNS mūsos ir iekšā, jo visus netīros hibrīdus nevarēja noķert. Izskatījās tāpat kā pareizie sapiens. Galvenais jau kā izskatās. Ja pietiekami līdzīgs, tad vienalga, kas iekšā. Aiz slēgtām durvīm jau visu ko var darīt, galvenais, ka nerēgojas.

Kaut kas pat līdzīgs tam sapnim, kas izraisīja manu sasodīto, mokpilno triloģiju (kuru es ļoti mīlu). Šeit gan aprakstīt tā, lai neizklausītos pēc bērnu grāmatas būtu daudz grūtāk, jo vizuāli tas ir savā veidā bērnišķīgi. Tomēr sapnī nemaz nebija, sajūtas bija kā no kādas laimīgas feju pasaules.
Sapnis notika saules pielietā, ļoti dažādā mežā. Bija dažādi koki, gan līdzenums, gan pakalni, gan sajūta kā kāpu mežā, gan tumšs egļu mežs. Klajumu gan nebija, bet vietām mežs bija skrajš un ļoti saulains. Mežā bija arī skaistas koka mājiņas un dzīvnieki. Viss bija tik spīdīgs, lai nebūtu droši, ka tā tikai neizliekas spožās saules dēļ. Krāsas nebija pārāk spilgtas, bet likās, ka viss no iekšienes nedaudz spīd, sevišķi dzīvnieki. Dziedāja putni, bija daudz kaķu, kā arī atceros ūdru un vilkus. Visi likās mierīgi, neviens nevienu nemedīja.
No sākuma sapnis tāds arī bija - es gāju pa mežu, skatījos uz dzīvniekiem, klausījos putnu dziesmās, domāju - kas gan dzīvo tajās skaistajās mājiņās? Neviena cilvēka nemanīja. Tad starp kokiem pamanīju lenti, kas stiepās kaut kur no debesīm uz leju. Satvēru to, un pēkšņi jutu, ka tam ir īpaša jēga. Tur otrā galā bija kaut kas nozīmīgs. Vilku lenti uz leju un atklājās, ka tā ir piesieta pie brīnišķīgi skaista, no gaismas veidota lotosa zieda. Tas likās kā ar hēliju pildīts balons - ja es atlaistu, tad zieds aizlidotu. Man tas ļoti patika, bet nezināju, ko ar to visu darīt vai ko tas nozīmē.
Pēkšņi izdzirdu priecīgas balsis, kas runāja par to, ka esot balonu migrācija, ka pirmais jau ir noķerts. Man apkaŗt sanāca mazs pulciņš ļoti dažādu cilvēku, kas priecīgi skatījās uz manu ziedu. Tad viens teica, ka šis man der, bet viņš uzskatot, ka es varu atrast labāku sev. Vai es negribētu dot viņam, jo šis viņam esot gandrīz ideāls? Piebilda, ka ja es negribu tālāk meklēt, viņš neapvainosies, bet šis esot pirmais, izvēle vēl liela, varbūt gribu tomēr viņam dot, jo man noteikti būs atbilstošāks. Skatījos uz ziedu un sapratu, ka viņam taisnība. Zieds piestāvēja viņam daudz labāk nekā man. Atdevu savu balonu vīrietim, kurš uzreiz likās tāds kā pilnīgāks, kā skaistāks, it kā zieds aizpildītu kādu tukšumu viņā. Man tas tik labi nestrādāja, lai gan sajūta bija laba ar šo ziedu.
Viena jauna meitene mani apsveica ar to, ka esmu noķērusi pirmo balonu. Tā esot laba zīme jaunpienācējai. Jautāja, kur es dzīvoju. Es atbildēju, ka to gan nezinu, jo tikko šeit nonācu. Tas bariņu priecīgi satrauca, viņi teica, ka tad jau tas ir vēl izcilāk, ja es vēl bez mājas esot noķērusi pirmo balonu, nezinādama, kas tas ir. Visi sāka skatīties apkārt, likās, ka viņi meklēja, uz kuru pusi mani sauc, kura no mājiņām būs mana. Es arī sāku tā kā viegli just virzienu, visi pagriezāmies, un no tās puses iznāca Viņš - mans tumsas princis, Velns, Erebuss, Raganu maģistrs - savā vismīļākajā, maigākajā formā. To viņš pieņem, ja ir ļoti mīlīgi noskaņots, ja negrib neko man mācīt, tikai pavadīt laiku ar mani, un ja viņš grib smaidīt. Citas viņa formas gandrīz nesmaida, un neviena nesmejas, izņemot rūgtus, ciniski izsmējīgus smieklus bez jautrības. Tomēr ne šis Viņš. Šis smaida daudz, bet nesmejas.
Viņš teica, ka es nākšu dzīvot pie viņa, jo esmu viņa sieva. Tas izsauca neizpratni, tādu kā satraukumu, likās, ka kaut kas tajā nebija pareizi vai nebija tā pieņemts, bet neviens neiebilda. Viņš tuvu klāt nenāca, bet pamāja uz pusi, kur bija parādījušās dažas balonu lentas. Tas novērsa pārējo uzmanību no manis un tā, ka te kaut kas notiek neparasti, viņi aizskrēja pakaļ lentām. Es gribēju pieiet apsveicināties, bet Viņš pakāpās soli atpakaļ un teica, ka man ir jāatrod sev balons, tad lai nāku uz mūsu māju. Gandrīz jau pajautāju - bet tev taču nav balona, kad tu ķersi? Taču tad sapratu, cik muļķīgs tāds jautājums. Viņš taču ir pilnīgs, viņā nav tāda cauruma. Viņam trūkst kaut kā pavisam cita, un tieši tas iztrūkums arī ir viņa būtība, ko aizpildīt var tikai uz brīdi un vairāk arī nevajag.
Bija grūti novērst acis, bet es pagriezos un devos mežā, meklēt savu balonu. Jutu skaidri, kur ir māja, tāpēc nebaidījos iet tālu. Šur tur redzēju cilvēkus, kas meklēja lentas, bet nevienu balonu neredzēju. Gāju arvien tālāk, līdz mājas vairs nemanīja. Redzēju dažas lentas, bet tās vēl bija augstu, nebija nolaidušās tā, lai var noķert, un neviena arī nelikās tā vērta, lai kāptu kokā. Arvien labāk jutu šo pasauli un tās noteikumus. Salīdzināju visus balonus izjūtās ar krāsaino lotosu, jo zināju, ka neko zemāku nav vērts ķert. Katram šeit bija baloni, kas viņam atbilda un derēja, bet nebija vērts ķert pirmo. Domājot par Viņu, gribēju atrast pavisam labu balonu, kas mani papildinātu pēc iespējas labāk.
Gāju pa mežu, neko daudz nekoncentrēdamās, likās, ka balonu migrācija tikai vēl sākās. Paglaudīju dažus ļoti skaistus, spīdīgus meža kaķus, novēroju, kā vilki spelējās. Jutos diezgan neizpratnē, jo, lai gan pasaulē kaut ko jau sapratu, tas tomēr bija dīvaini šeit pēkšņi būt. Uztrauca arī tas, ka cilvēkiem likās, ka tajā, ka esmu Viņa sieva un iešu viņa mājā dzīvot, ir kaut kas dīvains. Uzmācās nelieli mazvērtības kompleksi. Nesapratu, kas tad tur dīvains, jo sievas faktu apzinājos kā patiesu. Tad domās ieraudzīju mājiņu, un tā bija ļoti maza. Droši vien tikai viena istaba un virtuve. Tad sapratu, ka viņi laikam zina, ka mājā vietas ir maz, un tātad Viņš vēlas tur dzīvot tikai ar mani, bez citām sievām. Samulsu par to, jo neesmu galvenā sieva. Es ilgi biju galvenā skolniece, mīļotā, kaut kas zem sievas, bet pirms pāris gadiem kļuvu par vienu no pēdējām sievām. It kā pakāpiens uz augšu, bet no otras puses tomēr tagad biju zemākā no augstākajām. Sapratu, ka uzaicinājums padzīvot divatā varētu būt neliels pakāpiens uz augšu.
Tā domādama ieraudzīju vairākas lentas tuvu citu no citas. Baloni lidoja it kā no centra katrs uz savu pusi, un es mēģināju izjust, kurš ir labākais, jo, kamēr es vienu pētītu, citi varētu aizlidot. Vislabākā jutās tumši rozā lenta ar gaiši rozā punktiņiem. Tā stipri izcēlās, jo lielākā daļa lentu bija vai nu baltas, vai ļoti gaišās krāsās. Noķēru to un vilku balonu lejā. Tā izrādījās liela, tumši brūna koka karote ar baltiem punktiņiem. Protams, ka koka tikai jēgas ziņā, patiesībā baloni bija puscaurspīdīgi, nemateriāli, veidoti tikai no gaismas. Sākumā apmulsu, jo jutu, ka karote tiešām man der, labāk par ziedu, bet zieds bija daudz skaistāks. Domāju, ko darīt ar karoti, un kāpēc man tā der, un tad jutu, ka tai ir saikne ar cepumiņiem, ko esmu kaut kad, kaut kur, kādā citā pasaulē un laikā Viņam cepusi. Nolēmu šo balonu pagaidām paturēt, bet vēl pameklēt labāku. Pēc sajūtām tas bija ļoti labs, bet cacīgi nespēju aizmirst skaisto ziedu. Likās, ka šis balons nav pietiekami vizuāli skaists.
Noķēru vēl pāris lentas, kur bija skaistāki baloni, bet tie neviens man nederēja labāk par karoti. Sāku jau pierast pie domas, ka pie šī būs jāpaliek, kad pēkšņi izjutu sev garām lidojam absolūtu piepildījumu. Gar plecu noglaudās gaiši sudrabaini zila lenta. Uzreiz palaidu vaļā karoti un ķēru šo lentu. Tā bija manējā, pa īstam, vienalga, kā izskatījās balons. Lēnām un uzmanīgi, stipri satraukta vilku to lejā un skatam parādījās spoži balta, atvērta grāmata ar zeltainiem burtiem. Lapas vējā plivinājās, ļaujot paskatīties uz fantastiskām zīmēm un brīnišķīgiem zelta attēliem. Pašķirstīt es nevarēju, bet lapas ik pa laikam atklāja ko jaunu. Neko konkrēti nesapratu ar prātu, bet tur iekšā bija viss, ko man vajadzēja. Šī bija ideāla atbilstība, mežā nebija labāka balona par šo.
Apsēdos mīkstajās sūnās un turēju sev priekšā šo grāmatu, kurai nevarēju pieskarties. Turēt rokās varēju tikai lentu. Apsēju to sev cieši ap roku, ļaujot grāmatai pacelties virs galvas. Tai patika labāk lidot pa gabalu. Jutos ļoti priecīga, likās, ka Viņš novērtēs, ka esmu noķērusi tik atbilstošu balonu. Tomēr bija tāda dīvaina sajūta iet uz mūsu māju. Mani vēl arvien satrauca, kāpēc tas citiem nepatika, vai drīzāk kāpēc tik ļoti izbrīnīja, ka tā ir mūsu. Visi zināja, ka Viņš nav tāds kā mēs pārējie, nelikās, ka viņi būtu padotie, bet izskatījās, ka Viņu cienīja. Kāpēc tad bija tāda attieksme? Droši vien, ka manis dēļ. Vai varbūt skauda. Tomēr devos mājās, jo nupat jau gluži nevaldāmi gribēju Viņu atkal satikt.
Iegāju pa tumši brūnās, mazās koka mājiņas durvīm mājīgā virtuvē. Te karote būtu labi piestāvējusi. Viss bija omulīgs, silts, mājīgs. Tālāk veda lielas divviru durvis. Iegāju istabā, un tajā bija tikai liels grāmatplaukts un milzīga gulta ar baldahīnu. Pa lielajiem logiem ieplūda saules stari, lai gan sienas bija tumšas, tomēr likās, ka viss sastāv no gaismas, tāpat kā mana grāmata. Viņš gulēja gultā cieši aizmidzis. Es ieritinājos Viņam blakām, mēģinādama būtu uzmanīga, bet viņš pamodās. Paskatījās uz mani ar savu silto skatienu, tad apskatīja grāmatu. Teica, ka tagad man lentu nevajag, ka grāmata ir pieradināta. Viņš noraisīja man no rokas zilo lentu un tā pazuda, bet grāmata palika peldam gaisā manā tuvumā. Tā bija mana un es viņas, tāpat kā es biju Viņa un viņš mans. Ieritinājos viņam rokās, ciešā, siltā kamoliņā. Jautāju, kāpēc cilvēkiem nepatīk, ka es te dzīvošu. Viņš atbildēja, ka nevis nepatīk, bet gan viņi to nesaprot. Viņi domājot par citām sievām, bet kad tad Viņam kādreiz būtu sevis pietrūcis? Viņš varēja dot visiem, kam gribēja. Kādu laiku ar mani, pēc tam ar citām un citiem. Uz šo brīdi es biju viņa sieva, kam visvairāk pievērst uzmanību. Uz kādu laiku. Pēc tam viņš palutinātu kādu citu vai atgrieztos savā lielajā pilī, kurā darbojas maģijas skola. Es kaut kā nespēju nomierināties, un viņš man vēlreiz atgādināja, ka esmu viņa sieva. Atgādināja ar nozīmi, ka man ir jābūt tā cienīgai. Ja viņš dod, es ņemu, nevis domāju, ko domā sveši cilvēki. Viņa izpildījumā tas nekad nav uzbrūkoši vai aizvainojoši. Tas vienkārši liek savākties un saprast, ka Viņam taisnība.
Tā arī mēs aizmigām. Kad jutu, ka jāmostas, jādodas projām, es noskūpstīju viņa rugājiem klāto vaigu, Viņš pa pusei pamodās, aplika man roku, es vēlreiz ieelpoju Viņa tumšo matu smaržu, un pamodos. Tomēr tur es vēl būšu kādu laiku, tajā maģiskajā mežā, kurā ir maza koka mājiņa, un kur mājo mana grāmata.

Es esmu sevi eksistenciāli pārmocījusi.

Dažreiz es un arī citi ļaujam sabojāt sev kādas atmiņas, jo tās saistās ar kādu cilvēku vai notikumu, ko uztveram par "sliktu". Tomēr tā notiek arī ar atmiņām, kas nav saistītas tikai ar šo cilvēku vai notikumu, vai dzīves periodu. Es šodien piestrādāju pie tā, lai sajusto šo atšķirību, lai pagātne mazāk nomāktu. Es taču biju es, arī ārpus tā visa, ko nevaru atcerēties ar labām emocijām. Es tur biju klātesoša arī tad, ja vairums atmiņu saistās ar kādu citu.
Pastaigāju pa vecajām takām Āgeskalnā un Zasulaukā. Tur ES sāku strādāt zārku darbnīcā, tur ES pa jaukajām ieliņām gāju katru darba dienas rītu, barodama kaķīšus, kuriem ES devu vārdus. Pirmie gan ceļā bija Fenrirs un Nāgans, suņi aiz sētas. Nāgans bija muļķis, bet Fenrirs ļāva caur sētu paglaudīt purniņu. Tur bija Ofēlija, kas savā mazliet lempīgajā gaitā vienmēr steidzās apsveicināties, un arī šoreiz pie Ofēlijas mājas sēdēja trīskrāsaina kaķenīte, varbūt viņas meita vai mazmeita. Dažreiz tur bija arī Klementīne, arī trīskrāsaina. Tālāk dzīvoja vesels birums kaķu. Nebija neviena "vecā" kaķa, lai gan teorētiski kāds vēl varētu būt dzīvs. Pirmajā pagalmā dzīvoja Arfa ar muzikālo balsi. Tālāk Meinkūns un Freija - mana mīlule ar lielo deguntiņu. Vēl nedaudz tālāk Dūms un Kvēps, un pēdējā ielas mājā - Migla un Krēsla. Tālāk ceļš veda garām bērnudārzam pa priežu meža skupsniņu, kur ES vasarās noplūcu pa ābolam no baudīju īpaši lielās un skaistās ievas smaržu pavasaros vai slēpos no saules zem skaistā ozolīša zariem. Tagad vairs nav vecā dzeloņdrāšu sēta, bet gan jauna, kas ir apķēpāta. Vēl tālāk jau pie paša vecā darba dzīvoja Trakace, traki mīlīga kaķenīte, kas dažreiz nāca ciemos un lēca uz aukšu, lai tikai mīļo. Tur netālu ir jauna vai izremontēta māja, kas apkārtni padara citādāku, mājā vairs nav skaistumskopšanas salons, bet gan kaut kāds tehnikas veikals. Tomēr pagalmiņi ir vasaras beigu saulē tikpat idilliski un mierīgi.
Tad ES vairs tur nestrādāju, bet vieta bija iemīļota un ES pārvācos uz Atpūtas ielu 7. Tur tagad blakām ir jauna māja un sēta priekšā, uz durvīm var tikt tikai pa iemītu taciņu. Nav kopts, bet MANĀ vecajā logā tomēr sēdēja pelēks kaķis, tātad kāds tur dzīvo. Veco māju uz stūra ar Mazo Nometņu ielu remontē. Veikaliņš pretējā mājā izskatās tikpat šaubīgs kā pirms divpadsmit gadiem. Tramvajiem ir tikai viens vagoniņš, bet tas tikpat piemīlīgi šūpojas pie Āgenskalna tirgus uz līkuma.
Man patīk Āgenskalns un es atceros ar labām sajūtām, kā ES tur dzīvoju un strādāju. Es nevis mēs. Tā biju ES, un visam citam nav nozīmes, jo tas tikai sabojātu atmiņas.

Sapņoju, ka dzīvoju diezgan dīvainā zemūdens pasaulē, kurā cilvēkiem (lai gan ne gluži, bet pēc ārējā izskata bijām cilvēcīgi), bija divi dzimumi - cilvēka un zivs dzimums. Zivs dzimums bija tikai reproduktīvs, tas nekā citādi neizpaudās. Es biju princese un visi no manis gaidīja kāzas un bērnus. Man iepatīkās viena sieviete, kas manā gadījumā nebija nekas neiespējams, jo vairoties varēja kā pa cilvēku, tā zivs veidu. Tas skaitījās nepieklājīgi uzreiz prasīt zivs dzimumu, kurš man bija vīrietis. Es ļoti cerēju, ka abi viņas dzimumi ir sieviete, bet pēc vairākiem randiņiem izrādījās, ka nē, nebija cerību man viņu apprecēt, mums sakrita abi dzimumi un tikt pie bērna nekādi nevarējām. Es viņu precēt nedrīkstēju, jo man bija obligāti jādzemdē vai jāapaugļo ikri. Briesmīgi pārdzīvoju, jo man viņa patika.
Ai, ai... nezinu nevienu, kas kaut ko līdzīgu sapņotu.

Beidzot saņēmos noskatīties. Sākumā tā, normāli. Beigās jau likās, ka būšu izraudājusi visas iekšas, sākās roku stiepšanas uz ekrānu stadija, raudāšana sajaucās ar kliegšanu un matu plēšanu, un, kad atskanēja beigu "Show must go on", es cerēju, ka nomiršu, bet nenomiru.
Nu ko, show must go on.

Nu viss.

Nopirku kurpes ar tik vājprātīgi augstiem papēžiem, ka, ja es nelauzīšu kaklu, līdz sestdienai uz viņiem staigājot, tad tā būs zīme, ka viss būs perfekti. Šodien dabūju grāmatas, ļoti patīk vāciņš, jūtos jau daudz labāk. Vēl tikai jāizvēlas no diviem tērpiem, kuru vilkt.

Tas uzmācas no visām pusēm. Kamēr grāmatas prezentācija pamazām tuvojas un tuvojas, man arvien vairāk gribas raudāt un paslēpties. Ne tāpēc, ka darbs liktos nožēlojams un būtu bail ka nepatiks. Tāpēc, ka man ir bail nejusties tā, kā es gribu justies. Man ir bail, ka es jutīšos nožēlojami vienkārši aiz stulbuma. Ka atnāks maz cilvēku un es ļaušu tam sev sabojāt visu prieku. Vajadzētu priecāties kopā ar tiem, kas atnāks, bet man nav skaidrs, cik ļoti gatavoties uz prezentāciju. Esmu no tiem, kas tomēr nevar izbaudīt gatavošanos un tad kaut kādus kumēdiņus rādīt trim cilvēkiem. Nu vajag man to publiku. Stulbākais tas, ka cilvēkiem ir interese par grāmatu, bet viņi negribīgi apsola, ka nāks. Grib vēl padomāt, grib vēl paskatīties, kā būs. Stāv uz tā debilā "maybe", kamēr es te jau esmu asarās nez kuro reizi un sāku ienīst savas emocijas.
Nesaprotu kā man tikt ar to galā. Skatos filmās, ka prezentācijas, izstāžu atklāšanas ir kā milzīgs notikums, un ne jau anonīmiem faniem, bet gan ģimenei un draugiem. Cilvēki cits citam prasa ko vilks mugurā, ko dāvinās, gatavojas atbalstīt savu draugu vai ģimenes locekli, bet cilvēki man apkārt lielākoties uz to skatās kā uz prastu tusiņu, kas neko nenozīmē. Nespēju viņiem vēl vairāk iet virsū un demonstrēt, ka tas nav parasts tusiņš, ka tas ir fakins pagrieziena punkts, kaut kas tāds, ko visu mūžu atcerēties, ko apcerēt uz nāves gultas. Kāpēc citi cilvēki to nesaprot, es nezinu. Viens ir vienkārši Latvijas situācijā, kurā cilvēki nemāk svinēt, kurā jebkuri svētki ir mocības un nav vērti gatavošanās, bet no otras puses ir vienkārši vienaldzība. Tāda vienaldzība sāpina. Tā vienkārši, nepiespiesti atbildēt "nu nezinu, vai es būšu, ir visādi plāni". Un tad es mokos ar to sajūtu tā arī pateikt - man tas ir EKSTRA svarīgi. Izteikt savas vajadzības, ka man tos cilvēkus vajag pasākumā, ka šo nozīmīgumu vispār nevar pārvērtēt. Vai arī paklusēt, jo ja viņiem nav svarīgi, tad lai nav, neskriešu jau pakaļ.
Parasti es neskrienu pakaļ, bet tagad es pat nezinu. Varbūt es pat gribētu paskraidīt pakaļ un palūgties, lai mani pamana, bet es nemāku un nedarīšu. Jau tagad zinu, ka nedarīšu.
Es nesaprotu, kā esmu varējusi pieļaut, ka kaut kas tāds ar mani notiek. Man tiešām likās, ka tādām emocijām esmu tikusi pāri. Es taču zinu, ka cilvēki ļoti labprāt izmanto iespēju piedalīties manos pasākumos, ka viņiem interesē daudz kas, ko daru, bet ka viņiem es reizē tomēr esmu tukša vieta, kaut kas ļoti aizvietojams un tikai kā izklaidīte. Pret mani nav īstu jūtu, draudzības, rēķināšanās ar mani. Varbūt nekā tāda nemaz nav kā filmās un grāmatās, kur taisa cits citam pārsteigumus, kur ir kopība, kompānija, kas nekad tevi bez iemesla neizmetīs no sava vidus. Varbūt, ka tas viss ir tikai mākslā. Jebkurā gadījumā man tā nekad nebūs. Es taču to zinu un jau gadiem esmu pieņēmusi. Tomēr kaut kāds stulbs flešbeks no laikiem, kad man likās, ka nebūšu lēta izklaidīte, traucē izbaudīt to, cik ir. Šad tad taču ir ļoti daudz. Šad tad ir nevis skaisti, nevis forši, nevis tā kā filmās, bet absolūti fantastiski, spoži, tā, ka ir vērts. Tomēr tad, kad nav, es jau to biju iemācījusies pieņemt. Kāpēc es to šoreiz nevaru?
Jo tas man ir fucking SVARĪGI. Es gribētu, lai nekas nav svarīgi, kā senāk, lai ir tas tukšums un mūsdienīgais "būs - būs, nebūs - nebūs". Tomēr no visām pusēm, ne tikai šajā ziņā, man nāk virsū gribēšana pēc tā īstā, pēc tā, kas ir pavisam un pa īstam, un vienmēr. Ar ko var rēķināties. Būtībā es atkal gribu neiespējamo. To, par ko es nemaz nesaprotu, vai tas eksistē citiem, bet vismaz man noteikti neeksistē. Tas ir tāds joks, ka man kaut kas tāds var būt. Man nevar un nav.
Kāpēc atkal tās stulbības?
Es patiešām nesaprotu, kas ar mani notiek. Gribas visu vienkārši atcelt un sūtīt grāmatas pa pastu. Ja jau gribat - ņemiet, un tālāk ejiet Ellē. Nedarīšu, bet iekšā ir kaut kāds ārprāts. Nu neesmu taču es tik stulba, nu neesmu... jāsaņemas.

Mana tumšā, klusā sirds.

Šodien. Jau nedēļu.
Mūzika un sirdspuksti.
Nez kāpēc liekas, ka tās tomēr būs muļķības. Nesaprotu pati savu attieksmi.

Ir tā stadija, kad es nespēju iedziļināties, kad iekšā viss rosās, un ir grūti koncentrēties. Tā iekšējā ņemšanās aizņem tik daudz vietas, ka citām lietām maz paliek enerģijas. Sēžu, trinos, domas šausmīgi uzmācīgas, ik pa laikam pieķeru sevi, ka esmu uzkārusies, sēžu, domāju, neko nedaru.
Grāmatas prezentācija, nelielas klapatas ar printēšanu, bet it kā jau nekas. Bailes, ka pasākums neizdosies. Parasti tādu, vismaz tik izteiktu, man nav. Pēkšņi mazvērtības komplesi, bet tas vairāk saistībā ar tikko iepazīto dāmu. Man tiešām nav ļoooooti sen licies, ka ar kādu ir tik daudz kopīga. Ja liekas, ka tāpat nekas liels nebūs, tad ir vienkārši, daru visu, ko gribu, ja nepatīk, tad nepatīk, nu un tad. Ja tomēr sanāk kas labs - super, bet nepārdzīvoju, ja nesanāk.
Kaut kā emocijas saslēgušās kopā gan par grāmatu, gan prezentāciju, gan nespēju savilkt visus galus kopā trešajā, gan par izjukušo Lūnasu, un to, ka ja nu viņai tomēr nemaz tā nepatīku. Stulbums pēdīgais. Es taču neesmu TIK kompleksaina! Vai esmu? Laikam periodiski, bet iekšā ir vairāk nedrošības nekā likās. Netieku īsti galā. Nav arī tā, ka paralizēta sēdētu un trīcētu, nē, bet tā sajūta ir nejēdzīga. Laikam tomēr pat pašpārliecinātām stervām var uznākt kaut kāds izjukums. Labi, es zināju, ka var, bet laikam nevaru atrast sakni, kāpēc tieši tagad tik traģiskas izjūtas.
Vēl vakar tik traki nebija. Diez, cik ilgi tas vilksies? Man it kā ir laiks tirināties, bet reizē nevēlos tomēr pakāst laiku trīcot un drebot par laikam jau pati nezinu ko.

Es biju uz savā mūžā vislabāko tinderrandiņu. Tagad es esmu pārbijusies. Viņa ir stipri par daudz forša. Gandrīz gribētos pateikt, lai iet Ellē, pārvilkt segu pār galvu un raudāt.

Pēc divām nedēļām grāmatas prezentācija. Ahujenna. Es pat nesaprotu, kā par to jūtos, tikai zinu, ka daudz.
Protams, ka var sanākt, ka būšu iztērējusi simtnieku + afterpārtija cienasta naudu + kleitas naudu ne par ko. Cilvēki darās ļoti neparasti. Dažreiz ierodas neticamā skaitā, citreiz atkal nākas visu atcelt. Ļoti ceru, ka kaut kas sanāks. Gribu skaisti nosvinēt.
Tomēr šovakar es par to domāju un dzeru Jāgeri... jo man ir bail, ka visiem tiešām ir vienalga.

Draiskule uzdāvināja man Šveices aitu. Mīlīgi. Viņš vēl visu ko darīja, visu te nevar minēt. Vienmēr briesmīgi nepatīk šķirties, bet tas ir neapstrīdami uz labu.
Beidzot pabiju pie jūras, bet peldējusies jūrā gan vēl neesmu. Bija vēss un briesmīgs vējš.
Ar vīru skatāmies Sense8. Viņam patīk, turklāt tieši tās vietas, kuras man likās, ka viņam patiks - tās, kas man vismazāk patīk. Cik labi, ka viens seriāls var piedāvāt kaut ko tik dažādu, kas der mums abiem.
Izdevās atkonektēties no rakstīšanas, tagad bail atsākt. Varbūt vēl nevajag, es nezinu. Neesmu izlēmusi.
Cilvēkiem neinteresēja Lūnasas svinības. Pēc fantastiskajiem Jaņiem mani tas apbēdināja, biju jau šo to sagatavojusi, bet nekā. Skumji, jo es gribēju, bet laikam nevar daudz gribēt vasarā. Jācīnās ar 100 citiem izklaides veidiem. Nepatīkami, protams, apzināties, ka viss cits manu piedāvājumu izkonkurēja.
Priekšā ļoti vientuļas nedēļas. Varbūt tomēr jāraksta. Skumji kaut kā, sevišķi izjukušās Lūnasas dēļ.
Garīgā dzīve gan aktīva. Vēl šis tas jāizlemj, un tad jau varēs vēl ko lielāku pasākt.

Pēdējais trends ir staigāt apakšbiksēs ar vīlēm uz āru.
Mēģināju pastaigāties un iedzert alu, bet es nevaru padarīt pilnīgi neko citu, kā rakstīt vai domāt par rakstīšanu. Es bezjēdzīgi pārvietoju priekšmetus, mēģinot kaut ko sakārtot. Aizmirstu, kurp tos nesu vai ko vispār darīju.
Vienīgais, kas ļoti labi iet, ir vingrošana, jo tas ir automātiski un varu domāt un domāt, un domāt... risināt dialogus, attīstīt personības un iztēloties viņus ciešam.
Trešajā daļā ir daudz ciešanu un daudz cerību.

Es ļoti ilgi priecājos par stāstiem, kuros bija trakie rakstnieki, mūziķi un mākslinieki. Tādi negulējuši, maniakāli mirdzošām acīm, kas skata citas pasaules, ātru elpu, kas elpo citas pasaules gaisu, trīcošām rokām, kas tomēr spēj radīt veselas pasaules, paši sava ģēnija apsēsti. Es tā nekad nevarēju... līdz sāku šo triloģiju. Tagad es nesaprotu, kā kāds vispār spēj to paciest. Es aizmirstu lietas, neizguļos, nemirkšķinu acis, līdz tās izžūst un gandrīz krīt ārā no dobumiem. Es vairs nemāku radīt normāli, kā senāk. Man vajag sasniegt stāvokli, kurā man galvā ir cita pasaule, un lai tā stipri aizmiglo skatu uz ikdienišķo pasauli. Citādāk es darbojos lēni, bakstos vairāk nekā izdaru.
Prieks pilnīgi, ka vismaz cilvēkam, ar ko dzīvoju, ir diezgan vienalga, ko es daru vai kā izskatos. Tās ilūzijas par daiļo mūzu, kas atbalsta šajā trakumā un uzskata to par seksīgu, ir slimas. Tas nav seksīgi. Varbūt vienīgi, ja spētu man no galvas to visu tiešām izvilkt, izjust, ko jūtu es. Citādāk tas ir neciešami.
Vai es nožēloju, ka manas senās ilgas nonākt šādos transcendentālos stāvokļos ir piepildījušās? Nē! Jp iekšpusē tas ir VISS. Radīšana. Dzīvība. Nāve. Brīvība, kādu iepriekš bija grūti iedomāties. Vienalga, ka dzīve apkārt grūst. Tu RADI.

Kopš vīrs ir projām uz Londonu, mans Velītis kļuvis vēl iedomīgāks. Viņa prātā viss beidzot ir tā, kā vajag - viņš un viņa sievietes! Neviena konkurenta. Viņš pat nav greizsirdīgs, kad es Triksi mīļoju. Viena sieviete tracināšanai un mīlēšanai, otra - mīlēšanai un tracināšanai (un no kā priecīgi atrauties par tracināšanu). Visu dienu trinas man virsū un murkājas. Vakarā nāk mīlīgs zem segas. Kad ir vīrs mājās, tad viņš ir citādāks. Tad ir konkurents, kas viņam arī patīk, bet tomēr tad ir cita dzīve.
Smieklīgs runcītis, bet tāds nu viņš ir. Patīk, kad es uzkliedzu un lieku gulties zemē. Pēc tam skatās uz mani romantisks - paskat, kāda tu man stipra sieviete! Kad vīrs atgriezīsies, tad skatīsies dīvaini un vajadzēs laiku, lai pieņemtu, ka vairs nav skaistā dzīve. Viņam patīk būt vienīgajam vīrietim.

"pressure to provide a sample is enough for be to NOT be able to provide anything"
*
Šo izlasot man pēkšņi sagriezās galva un es gandrīz nokritu no krēsla. Kad esmu satrauktā stāvoklī vai nogurusi, tā dažreiz izpaužas šausmīgi.
Nesen vīrs izteikti krāšņi atraugājās un man momentā parāva uz augšu.