tethys_

Es no sirds gribētu, lai aizbraucēji iemācītos pārtraukt attiecības ar tiem, kuru dēļ ir grūti atvilkt savu pakaļu līdz Latvijai, vai aiziet ciemos, ja esi atvilcis. Tā sūdzēšanās, ka visi rauj uz pusēm, kad atbrauc, man ir pilnīgi apnikusi. Ja tev neinteresē tā stulbā vecmāmiņa, kas tevi vienmēr gaida, tad pasūti viņu. Ja tev nav svarīgi tavi vecie draugi, tad pasūti viņus, nevis tēlo nez kādu ieinteresētību, lai pēc tam sūdzētos, ka tevi grib redzēt.
Tā es jau vienreiz skatījos, kā māte raud, kad meitiņai labpatīkas viņai acīs skatoties sūdzēties, kā viņa grib tikai ar draugu pavadīt laiku, bet visādi radi traucē, un vajadzētu jau laikam aizbraukt, jo viņi drīz var nomirt.
Es gribētu, lai man acīs pasaka - man ir cita dzīve, tu man tajā neesi piederīga, tāpēc es ciemos nebraukšu. Tas ir godīgi, nevis šitā mūždienīgā čīkstēšana, ka visi grib satikt un cik ļoti tas riebjas. Aiz mīlestības un draudzības grib satikt, jo ilgojas, jo saglabā ilūziju, ka tu neaizbrauci projām, jo te tev nekā nebija, lai gan, protams, neviens nebrauc prom, ja te kādu patiešām mīl un grib satikt regulāri. Tie ir meli, ko palicēji izdomā, nespējot pieņemt, ka aizbraucējiem viņi patiesībā ir pie vienas vietas un lielāka alga ir viss, kas interesē.
Un tas ir normāli. Ja tev nav kā dēļ palikt, tad arī lielāka alga ir kaut kas, bet tāpēc vien jau nevajag tēlot kaut kādu ieinteresētību palicējos, sevišķi vecāka gadagājuma rados, kuriem nav tās sajūtas, ka čatiņš ir satikšanās un normālas attiecības.
Es uzskatu, ka tad vai nu tu brauc un tiecies, un izturies cilvēcīgi, centies saglabāt attiecības, vai arī acīs skatoties pasaki "piedod, man žēl, bet es tagad dzīvoju citur un tu manā dzīvē vairs nekādu dalību neņem". Tas ir daudz cienījamāk nekā dirsināt visus ar tiem neaptverami sāpīgajiem izteikumiem par to, kā tu patiesībā nevienu ne mīli, ne uzskati par radu, draugu, jo tev neinteresē viņu jūtas un uzskati tās par apgrūtinošām.
Tā ir kaut kāda slimība Latvijā. Palicēji, kas cer un gaida, un aizbraucēji, kuriem ir viss jauns un skaists, un palicēji ir tikai svaru bumbas, kas negribētas karājas pie kājām.

Izrādās, šis peles tomēr ēd. Ar visu asti nesakošļātu. Viņš tās arī atvem. Tas nu tiešām bija viens no pretīgākajiem skatiem manā mūžā. Ar visu asti un ķepiņām. Un nebija skaidrs, vai tur ir visa pele, vai arī kaut kur vēl mētājas neapēsta galva.

Kāpēc dažiem cilvēkiem ir tik grūti likt otru mierā un atļaut nomierināties, ja otram ir slikti? Es pat neprasu ne uzmanību, ne lutināšanu, ne lai man pienes tēju un sedziņu, es skaļi negaudoju līdzi sērīgām dziesmiņām, es vienkārši gribu, lai mani liek mierā. Ja ir svarīgs jautājums - protams, lūdzu, saki, bet citādi - atrodies savā, ne manā istabā, un netraucē mani.
Bet nē... tas ir daudz par daudz prasīts. Vajag mētāt jokus, skaņi smieties, visu laiku mēģināt iesaistīt mani sarunā, ākstīties un trakot, kamēr man asaras sāk birt. Un vienīgais veids, kā to pārtraukt, ir sarīkot histēriju ar kliegšanu un trauku plēšanu, jo citādāk cilvēks vienkārši nesaprot, ko nozīmē "likt mierā".
Tas tiešām ir tik grūti??? Es būtu varējusi jau no sākuma izgāzt savas negācijas pret otru cilvēku, bet vienīgais, ko es gribēju, ir miers, klusums un ļoti aktīva mierā likšana, lai es varu get my shit together. Bet nē. Tas ir daaaaaaaudz par daudz prasīts, tā vietā vajag man izbojāt garastāvokli līdz asarām un panākt traci.
Un tad jājautā - kuram te ir PMS pielīdzināma histērijas lēkme - man, kas gribēja to klusi pārdzīvot, nevienam netraucējot, vai tam otram, kurš nespēj un nespēj rimties ākstīties un mani apzināti tracināt (jo kā lai nosauc to citādāk, ja ir skaidri teikts - ja tu turpināsi, es sākšu raudāt?).
Nekad nepārvērtējiet otra pacietību, ja viņi saka "liec mierā". Dažreiz tas ir varbūt ja ne dzīvības un nāves jautājums, tad mēreni nepatīkamas vai pilnīgi traģiski sabojātas dienas jautājums gan.
likt mierā dažreiz ir lielākā cieņa, ko tu pret cilvēku vari izrādīt, noliekot malā savas sīkumainās, stulbās iegribas pēc komunikācijas.

Es nezinu, ko bez tevis darītu. Tu ciet un plosies manā vietā, lai man tas nebūtu jādara. Paldies.

Pamanīju kaut kādu nelāgu pazīmi. Ļoti sen tā nebija bijis. Pavisam viegli nepatika klausīties, kā manas tievās un pat kaulainās druškas sūdzas, ka esot resnas govis un gribētu būt daudz tievākas. Ne tā, ka man būtu pašai par sevi sabojājies viedoklis, bet nu nepatika pēkšņi tā doma, ka viņas manī redz govi, jo tāda es esmu, ja viņas ir resnas. Pilnīgs begemots, lai gan M/L izmērs, nevis XXXL.
Un vienmēr jau saka, ka tas tikai pašai uz sevi, ka tā tāda gaume par savu izskatu, bet nu sorrry, es nekad mūžā tam neesmu ticējusi. Ja tu domā, ka tev, lai būtu skaista, ir jābūt 34 izmēram (nepārspīlēju, jā, tiešām 34) un tavs 36 ir par lielu, tad mans 38/40 ir Ktulu izmērs un zem mana svara būtu jāiebrūk Zemeslodei. Un man kaut kā pēkšņi ir neērti, kad viņas tā runā, un gribas saliekties deviņos līkumos, lai neizskatītos tik milzīga. Pašai ok un liekas normāli, bieži skatos uz meitenēm, kuras izskatās līdzīgi man, un domāju, ka skaistas, jo tādas man tieši patīk, bet tas, ka viņas uz mani skatās kā uz kaut ko ārpus, kaut ko citādāku, kas vispār pat nevar pietuvoties "skaista sieviete" līmenim, tas pēkšņi kaut kā aizskar. Senāk tā nebija.
Kaut kas pēdējā laikā manā līdzsvarotajā pasaulītē pamati sāk ļodzīties. Liekas, ka tas no veselības problēmām, jo diemžēl jāatzīst, ka ir grūti, nu ir... bet es īsti nezinu. Varbūt tur ir vēl kaut kas cits, taču to es laikam tā arī nekad neizdomāšu.

Un kas mani tā visa sakarā visvairāk traumēja nebija pats gadījums, bet apkārtējo attieksme. Burtiski novērsties, kad es stāstu, un uzvesties tā, it kā man nevajadzētu to stāstīt. Jā, nebija loceklis vagīnā, nebija, bet pirksti tur bija gan, un es jutos ļoti aizskarta un traumēta. Bet visi, kam es stāstīju - jā, diemžēl visi, pilnīgi visi, taisīja to dīvaino sejas izteiksmi un skatījās sienā, jo tas bija pazīstams cilvēks. Centās attaisnot visiem spēkiem, teica, ka gan jau es izprovocēju, ka varbūt es ne pārāk labi atceros, ka tas jau nekas tāds nebija, vairāk joks un nesaprašanās. Iemesls - es sastingu, zaudēju valodu, kad pēc viena "nē" tika turpināts, un to no manas puses apkārtējie uzskatīja par piekrišanu. Biju tādā šokā, ka fiziski nespēju neko izdarīt, jutu, kā iekšā ir kliedziens, bet viņš nespēj izlauzties. Kad pēc brīža šausmu tas izdevās, tiesa, klusi un vārgi, un kad spēju sākt vicināt rokas, tad tiku vaļā. Tomēr manas robežas tika traumatiskā veidā pārkāptas, un tas, ka neviens negribēja to uzskatīt par aizskārumu, traumēja vēl vairāk, jo es zinu un atceros pilnīgi skaidri, ka es teicu "nē, pārstāj, liec mani mierā!" vai kaut ko tādu. Kad par to bija ņirdziens man sejā, es tiešām zaudēju spēju kaut ko iebilst. Vai tā ir mana vaina? Jā, protams, man vajadzētu būt stiprākiem nerviem, man vajadzētu būt līdzsvarotākai, man būtu vajadzējis to un šito, bet tam otram cilvēkam gan nevajadzēja neko, tā visa bija tikai mana vaina.
Ja es būtu apvainojusies un pārtraukusi kontaktus ar visiem, kam es mēģināju izstāstīt, un kas skatījās sienā ar to noraidošo izteiksmi, es būtu palikusi pilnīgi viena. Tāpēc es piedevu, bet tā noraidījuma un izsmiekla sajūta ir palikusi.

Man patīk dedzināt. Ļoti patīk dedzināt. Tas ir tāds milzīgs prieks - mest metāl mucā veco sētu, veco akas vāju un visādas drazas, un viss kļūst tīrs un šķīstīts. Bet man nepatīk, ka FB neļauj publicēt video, kur fonā skan dziesma. Tas ir nepatīkami. Kas es nevaru ballītē kaut ko nofilmēt un publicēt, jo tur skan dziesma???

Pirmā saskare ar slimnīcu. Nepaliku pa nakti un pat ne uz visu dienu, bet pirmo reizi nācās iet uz uzņemšanu. Pagriezu galvu un pēkšņi asa, drausmīga sāpe. Pirmā sistēma, jutos kā kiborgs. Bet es kopumā labi tiku galā. Esmu kļuvusi neticami līdzsvarota - sev, jo salīdzinot ar citiem neesmu.
Tagad ir jau labāk, bet tie kaili gan man iet uz galu. Saskāros atkal ar pilnīgi nenormālo neiroloģi, bet kopumā būs jau labi. Sāp vēl arvien, bet kļūst labāk. Tomēr pa nakti gan uznāca histērija, jo sāpēja šausmīgi, sāka spiest uz galvu un tumšoties apziņa. Ātros tā kā negribējās, pagaidīju līdz 9.00 mana ģimenes ārste sāka pieņemt, viņa nosūtīja tālāk.
Daudzi ir jau kopš bērna kājas pieraduši pie slimnīcām, bet man nav nekad bijusi tāda slimība, ne operācija, kas prasītu slimnīcu. Mani tas viss mulsina un biedē. Bet, atskaitot pilnīgi "nožņaugt gribas" neiroloģi, attieksme bija ļoti laba, par ko priecājos.

Tā kā ir pieprasījums, tad būs arī piedāvājums - veidošu jaunu neklātienes maģijas grupu. Ja ir kādam interese - piesakieties!

Rīt rīkoju Ķengaragā veļu laika vakarēšanu ar dziesmām un rituālu dzimtas dziedināšanai. Ja kāds vēlas pieteikties, ziņojiet ;)

Andrusa Kivirehka "Vīrs, kas zināja čūskuvārdus" ir kļuvusi par manu pēdējo gadu top grāmatu un vienu no mīļākajām vispār. Tāda grāmata, ka jāapstājas un jābeidz laist tvaiku pa ausīm, lai pēc brīža lasītu tālāk. Vienkārši nepanesami viņu lasīt.

Man ļoti patīk visa tā maģiskā ņemšanās. Gan pašas nodarbības, gan gatavot viņas, gan taisīt FB lapas ierakstus. Kaut kā tas viss ir veiksmīgi aizgājis un ir ko ņemties. Prieks, ka cilvēkiem tiešām arvien vairāk interesē Neopagānisms un liela daļa no paldies par to ir tieši man. Pamatots lepnums.

Pēdējā laikā esmu ļoti nodarbinājusi sevi. Ne jau nu es neatpūtīšos, kad gribu, bet tomēr darba un citu lietu, kā veselības kopšana, ārstu apmeklējumi, zobārsts, visādas pārbaudes aizņem tik daudz laika. Darbs, protams, vairāk patīkams, bet rīt gan negribētos tās divas slotiņas taisīt, bet naudu gan gribētos :D Jūtos nogurusi no tā visa, bet man kopumā patīk. Grūti atlicināt laiku visam, ko gribu, un ko vajag, bet ir liels prieks par panākumiem, jo tas viss dod augļus.
Maģijas grupiņas man abas ir burvīgas, ļoti motivējošas. Šobrīd strādāju pie sava lielā projekta - augu maģijas saraksta. Šobrīd ir tikai 11lpp ar augiem, par katru 1-3 rindiņas, biežāk 3. Nav daudz, bet šo to esmu labi papildinājusi. Pēdējo reizi to visu pārstrādāju pirms kādiem 5 gadiem. Ir nākušas klāt zināšanas, tas priecē.

Šonakt man nokaitināja. Kaut kādas tenisistes, basketbolisti un tagad bokseri. Kas te pēdējā laikā ir par ārprātu? Pēkšņi visi kļūst par speciem un vērtē, it kā kaut ko saprastu, lai gan pirms Latvijai uzradās šie spīdekļi neko nejēdza no šiem sporta veidiem. Ja cilvēks tiešām interesējas par sporta veidu un vēlams arī pats to piekopj, viņam būtu visu laiku jāinteresējas, nevis pēkšņi no sevis jāiztaisa specs tāpēc, ka "visi par to tagad runā".
Kaut kā derdzīgi.

Nepagāja ne 10 gadi, kā... nē, pagaidiet, īstenībā pagāja. Pagāja 11 gadi. Pirmo reizi es vērsos ar šīm sūdzībām pie ārsta, kad man bija 21, tagad ir 32. Un kas izrādās... tajā rentgena tipā, kur viņi mani sūtīja, to neredz, redz citā. Pirmā ārste vienkārši pateica, ka man tur nav, kam sāpēt. Otrā aizsūtīja mani uz parasto rentgenu un asinsanalīzi, un pateica, ka viss ir labi un tas no depresijas. Un kā man, cilvēkam parastajam, bija zināt, ka viņa ir dura? Ne jau es zinu, ka pastāv vairāki rentgenu veidi.
Un nav ko uzskatīt lauku ārstus par sliktākiem. Tās divas duras neko pat nemēģināja darīt, tikai vienkāršākās pārbaudes un viss, bet šī man taisīja visādus izmeklējumus un dažādus rentgenus, kamēr nu man ir diagnoze. Protams, ielaistā formā man tas viss jau ir. Būtu atklāti slimības aizmetņi pirms 11 gadiem, man tagad būtu daudz labāk. Bet ko nu vairs. Kā ir, tā ir. Diagnoze nejauka, sevišķi manā vecumā, jo izārstēt nevar, tikai apturēt attīstību... uz laiku... ja citiem tas sākas 50 gados, nepaspēj attīstīties līdz nāvei. Mani visticamāk tas vecumā novedīs uz gultas, ja tik ilgi izvilkšu.
Nu, vismaz man tagad ir plāns, ko darīt. Emocijas ir sāpīgas, nespēju to vēl lāga aptvert, tāpat nezinu vēl visus sīkumus, pēc tomogrāfijas labāk zinās, bet nu... vismaz man ir atbilde. Beidzot. Pēc 11 gadiem man ir atbilde. Un šī lauku slimnīcas ārste ir tā ielikusi visām krutajām Rīgas durītēm, ka nemetas.

Maģijas kursos tomēr ir vēl brīvas vietas, jo cilvēki ir pamatīgi pazuduši (lielākā daļa nemaz neatnākuši). Tā ir ierasta slimība uzņemties to, ko nevar ne celt, ne nest, un pēc tam izlocīties no skaidras atbildes - nāksi vai nē.
Tā ka - ja ir kādam pašam vai paziņam, draugam, radam interese - ir iespējas pievienoties!

Tehniska iemesla dēļ (meklēju konkrētu draudzenes bildi kompilācijai) paskatījos savas kāzu bildes. Es biju nereāli skaista līgava. Man nebija ne profesionāla meikapa, ne friziera, visu pati darīju, nav iemesla man tur izskatīties kaut kā īpaši citādāk nekā parasti, un es tur izskatos ļoti skaista. Nevis vienkārši labi, bet ļoti labi.
Un tā es nekad vairs neizskatīšos. Es varētu notievēt, uzkačāties, sakopt ādu un matus, un es vienalga vairs nekad tik skaista nebūšu. Tas laiks vienkārši ir garām. Es varu izskatīties labāk un sliktāk, un es varu izskatīties labi savam vecumam, bet tur vienmēr būs klāt tas, ka izskatos labi "savam vecumam".
Un man ir pilnīgs miers iekšā par to. To es sapratu brīdī, kad man no sirds apnika klausīties tajā, kā novēro manas svara izmaiņas, cildinot, ka izskatoties tievāka. Takš man pie dirsas vai es izskatos tievāka vai resnāka. Man ir savs limits, kuru es nepārkāpšu, bet man nav tās vēlmes izskatīties pēc jaunas meitenes. Es patiesībā labi jūtos tā, ka izskatos pēc sievietes, jo ar savu bērna ģīmīti un vēl joprojām perfekto sejas ādu mani tāpat uzskata par jaunāku. Sievišķīgas formas vienkārši palīdz man izskatīties pēc tā, kas es esmu - 32 gadus veca, pilnīgi pieaugusi, nobriedusi sieviete nevis jauna meitene. Un es negribu izskatīties kā jauna meitene. Ja es varētu tagad atgriezties tādā ķermenī, kāds man bija, un sākt no sākuma, es varbūt to gribētu, bet es esmu tāda, kāda esmu, un man nav bail no tā, ka es izskatos sliktāk vai vecāka, vai resnāka nekā tad, kad man bija 18.
Tas neliedz man ģērbties gotiskās drēbēs vai kruzuļainos svārkos, vienkārši es arī savas netradicionālās drēbes pielāgoju savam vecumam, un, manuprāt, ka es izskatos labi. Savam vecumam. Un vienkārši labi es vairs neizskatīšos nekad, jo pareizi ir būt jaunai, tas ir tas īstais skaistums, cita nav, un man ir ok, ka vairs tas nekad man nebūs. Varbūt tāpēc, ka jaunības skaistums ir vienkārši blakusprodukts, bez savas vērtības pašam par sevi.
Kad es skatos uz cilvēkiem, kam iepatīkas arī vecākas sievietes. Galvenais, ka "skaistas savam vecumam". Tā es skatos arī uz sevi. Un ir labi. Tikai man no malas gan mēdz atgādināt par to, ka tas, kas ar mani notiek - pirmā novecošanas stadija, kad vairs neesi "meitene", un netieši norādīt uz to, ka tas ir slikti un ar to jācīnās. Ka jāizskatās labāk. Ka esmu par resnu, velku pārāk spilgtas drēbes, ka man jau vairs nepienākas, ja nemāku "savākties".
Ejiet taču jūs ieskrieties. Esmu normāla sieviete 32 gadu vecumā, un man nav ne mazākās vēlmes šo savu vecumu padarīt sev nepatīkamāku, skrienot pēc kaut kāda nesasniedzama mērķa - mūžīgās jaunības. Ir man celulīts uz ļeškām, būs viņš man līdz nāves stundai, āda tvirtāka nekļūs. Tāda ir dzīve, un šo dzīvi es taisos baudīt tādu, kāda viņa ir.

Juglā ir vairāk skaistas dabas nekā Jēkabpilī. Te ir labas vietas, es nesaku, ka nav, bet Juglā un tuvējos rajonos, kur var ērti aizbraukt ar RS autobusu, ir vairāk, kur staigāt, lielāka dažādība. Kas šeit ir?
Radžu ūdenskrātuve un Mežaparks - tā ir ļoti laba vieta. Tiešām ļoti laba.
Daugavmala - labais, ka ir divi krasti un diezgan garš gabals, bet gluži sajūta, ka pie dabas, nav, tomēr pilsētas centrs.
Ābeļu pagasta mežs un tās uz divām pusēm vedošās takas - smuki, paliels gabals, ko iet.
Kapi un aizkapu mežs - arī jauka taka pa smuku mežu.
Un tas tad nu laikam arī viss. Tādā tuvākajā apkārtnē nav vairāk. Ir pie pašas mājas Zīlānu autobuss, bet uz to pusi nekā tāda tiešām skaista nav. Jā, var izbraukt no pilsētas, bet tur vairāk ir vienkārši lauku ainavas. Kas man visvairāk patīk - tie ir ūdeņi. Radži ir skaista vieta, es pat liktu vismaz 9, no tādām piepilsētu vietām, bet tikai viena. Vairāk te nekā cita nav kā tikai Daugava un pāris dīķu parkos.
Šodien gribējās pastaigāt. Skaists laiks, saule. Nejūtos tomēr vēl gatava garām pastaigām, un tāpēc gribētos kaut kur te tuvumā, bet kaut kā nevelk neviena no visām šīm vietām. Visur jau ir nesen būts. Pa pilsētu arī šoreiz tā kā negribas.
Aizbraukt kaut kur ar starppilsētu autobusu? It kā jau ērti, jo autoosta pie pašas mājas, bet arī īsti nezinu, kur braukt. Nav patīkami. Juglā ir daudz vairāk vietu, lai gan daudz vairāk arī cilvēku, kas ir mīnuss.

Tikpat, cik 31. Kaut kā it kā tā kā +1, bet iznāk tikpat.

Noskatījos Beauty and the Beast. Ļoti patika. Kaut kas aizkustinoši jauks, bet ne banāls.
Un... I love you, man! - nu tas vispār... nu tas bija kaut kas fantastisks!!! Es zinu, ka tā ir komēdija, bet tā bija tik fantastiska filma, vienkārši neizturami forša. Un man vienalga, ja kādam liekas stulba, tā bija viena burvīga, murrvīga, murrvelīga filma.